Uzrakstīju četrunpiecgadnieki un iekšēji sasmējos, a manai paaudzei šogad arī 4 un 5 tikai desmit pa vidu :D))) Nu tad tā – ielūgumam var aizņemties pantiņu no dienasgrāmatas 14.februāra ieraksta ;) bet var vienkārši: „Nāc, paklusēsim kopā!” vai „Gribi zeltu!?” (no analoģijas „runāšana – sudrabs, klusēšana zelts”)

Ierodoties katram viesim piesprauž zīmīti ar vārdu un ierašanās laiku, pabrīdinot, ka pirmo pusstundu viņam jāklusē, tas nozīmē sasveicināties apkampjoties, sabučājoties, kratot roku, vien palokot galvu... tamlīdzīgas frāzes kā „How are you!” un „Rodžer, tu esi paaudzies par veselu galvastiesu!” jaizsaka ar žestiem un mīmiku. Arī atbildes, pirmajā pusstundā tikai mīmu valoda :)

Ja esat naski uz pārģērbšanos un varat sarūpēt piemērotu grimu, varat ierasties a’ļa viss iekš melna un uzgrimēt smaidu vai skumjas...

Pēc klusā ievada, atklāšanas runa būs krietni vien iespaidīgāka :)

Vienojaties, ka arī pie galda pirmā pusstunda ir mēmā un tosti izsakāmi bez vārdiem. Tas nenozīmē fiksi piedzerties. Tas nozīmē, viesis pieceļas, uztinkšķina pa savu glāzi un aicina visus iedzert par... smaidu, mīlestību, savu sievu, drauga sievu :D) .... arī pārējie viesi attēlo to pašu mīmiku vai žestu un tad „bottom up” ...

Kāds uzliek klusu mūziku... Bet varbūt saspēlējam mēmo karaoke! Austiņās skan dziesma un izvelētais solists bez skaņas to cenšas izpildīt, lai pārējie var uzminēt. Var piesaistīt nepieciešamo grupas sastāvu (austiņas gan ir tikai vienas :)

Nu neiztikt bez mēmā šova! Mēs pie attēlojamiem vārdiem tiekam tā - pirms spēles viesiem izdala lapiņas un pāris minūšu laikā tā brīža apstākļu un emociju iespaidā katrs uzraksta pāris vārdus. Ir jau protams klasika: „standarts” „otello” „dābolains zirgs” „Pavorotti” un „slima govs pie aptiekas vārtiem” kas netiek aizmirsti nekad. Pēdējo frāzi esam atslīpējuši tik filigrāni, ka pietiek izstiept roku un parādīt piecus pirkstus, visiem viss skaidrs...

Par saprašanos ir divas labas spēles no mārketinga kursiem:

Divi viesi tiek aicināti minūtes laikā savstarpēji vienoties, kuram priekšroka šādā situācijā:

Iedomājieties, jums katram pieder vilciena sastāvs ar ātri nogādājamu kravu miljona vērtībā. Abi sastāvi, viens pret otru, satikušies pie ceļa sašaurinājuma ar tikai vienām sliedēm. Kurš brauc pirmais? Tas, kurš brauc otrais, noteikti kavēs, krava var sabojāties, soda sankcijas... ja pēc minūtes neviens sastāvs nav izkustējies, zaudējuši abi.

Viesi sadalās divās, trīs grupās. Grupa sasēžas aplī, katrs izstiepj vienu roku un, sažņaudzot dūrē un atkal izstiepjot, pēc savas izvēles rāda 1-5 pirkstus. Vadītājs vēro, kad visi vienā aplī sēdošie ritmiski sāk rādīt vienādu skaitu pirkstu, ura!, varam uzskatīt, ka komandā viens otru ir „sadzirdējuši”. Ja „aplis” tā arī nespēj vienoties, spēle jāpārtrauc, acīmredzot aplī ir vairāki līderi vai mākslinieki :D)

Nu re, un kad būsiet pāris riekšavas vārdu ieekonomējuši, varēsim saspēlēt „aklās vistiņas”, kur skaņai atkal liela nozīme... bet par to nākamreiz.

P.s. četrunpiecgadniekiem mēmā šova vārdiņus gan vienkārši iečukstam ausī, jo puiši spēj parādīt pat atšķirīgus auto modeļus, meitenes noteikti atradīs kadu raksturīgu iezīmi Sniegbaltītei, Pokahontai vai... taču, ja lasītprasmes apgūšana ir aktuāla, vienlīdz labi visiem padodas zvēri ;)

2008.gada 22.februārī