„Ikvienai mājai ir sava aura, sava gaismas valoda, sava gaismas jutoņa, atmiņu un nākotne iecerēto darbu kopīgais starojums.” Skaidrīte Kaldupe

„Pavards – zvaigznes atspīdums uz zemes.” Vitauts Ļūdēns

Kad īsti nevaram samanīt

Vistuvāko no tālēm,

Balts āboliņš ar kamenēm –

Vislabākās no zālēm.

Ojārs Vācietis

Soļošana un kustība liek dzirkstīt smadzenēm un strādāt domai. Žans Žaks Ruso

Es redzu ezerus – dzelmaini dzidrus –, tādu es vēlētos savu dzīvi, bet vienmēr un visur mani pavada doma: katra ceļojuma galamērķis ved atpakaļ pie cilvēka. Zenta Mauriņa

Atceros, kad agrā jaunībā biju aizskrējusi pie kāda gudra vīra lūgt padomu un visu laiku murkšķēju kaut ko par ābola divām pusītēm. Viņam uz galda bļodā stāvēja āboli. Kad gudriniekam apnika manas pļāpas, viņš paņēma vienu no tiem un pāršķēla uz pusēm. Iedeva man vienu pusi un prasīja: "Kas tas ir?"es atbildēju: "Laikam jau es." Tad viņš nolika savu pusi uz galda, un tā apgāzās. "Redzi, kas notiek," viņš teica, "kāmēr tu domāsi, ka esi tikai puse, tu visu laiku gāzīsies, un tici man - ar seju guļot pret zemi, ne tikai to otru pusīti neredzēsi, bet pat sevi spogulī nesaskatīsi. Kāmēr tu neapjēgsi, ka esi veselums, tev nav cerību satikt citus ābolus. Satikties var tikai apaļš ar apaļu - visi pārējie guļ ar seju dubļos un nekur neripo. Turklāt ievēro - tu esi pusīte tikai savās domās, bet domām ir milzīgs spēks." Dace Rukšāne

„Esmu diezgan droša, ka pārim, kas iemācījies komunicēt, ir krietni vien mazāk problēmu – ļoti daudzas lietas, kas citiem piepūšas par ziloņiem, viņiem ir un paliek tikai nieka mušas.” Dace Rukšāne „ Sarunas par attiecībām”

„Mājās visi bija uztraukti, bet tas nebija bēdu uztraukums. Vīri pīpes kūpinādami, un sievas, sēdēdamas pie ratiņiem, stāstīja bezgalīgus stāstus par dažādiem plūdu notikumiem, jo visi bija šajā apvidū auguši un paši daudz piedzīvojuši un dzirdējuši. Daudzi notikumi bij gadījušies pirms senseniem gadiem, un iedami no mutes mute un gludinādamies, bija sasnieguši beidzot to veidu, kam nekas nebij ne pieliekams, ne atņemams... Lielupes pavasara plūdas neposta, bet svētī...” Edvarts Virza „Straumēni”

vai esat kādreiz stāvējuši zem lietus uz debesīm pavērstu seju – lietus pilītes tikšķ un pikšķ pa degunu, lūpām, matiem... un tad viena tieši pa pieri!, un skaidrs! – jāskrien, jārīkojas... Lietus pilienu apraksts (varbūt kāds trāpa arī Tev ;)

Un šoreiz pa pieri trāpīja frāze no kādas, televizoram garāmejot, dzirdētas filmas

...šis mirklis IR manu pūļu vērts...

Kādreiz gribētos aizbraukt uz Parīzi, lai redzētu vai Sēna tiešām tik līdzīga Daugavai kā Gustava Kluča gleznā... vai tāpēc Rīgu sauc par mazo Parīzi...

.....

„Man patīk spēlēties. Ar vārdiem un mirkļiem. Pārkārtot alfabētu. Nesarežģīt. (Kad iemācīšos sarežģīt tā, lai neapmaldītos, tad varbūt riskēšu. Vēl ne.)

Otro gadu studēju Parīzē, un esmu tikusi pie mazliet Sēnas vēnās. Daugavas gan asinīs stipri vairāk. Te toties atvasara garāka.

Divdesmit gadu. Laikam maz. Taču man vismaz pagaidām ir tiesības kļūdīties. Un atkārtot skaistākās no kļūdām.” (Alise Zariņa, http://www.satori.lv/article/show/id/1565)

Lai gribētu, ir nepieciešams ticēt. (Harijs Liepiņš)

Mēs visi meklējam atbildi, kas tad īsti ir laime. Bet, kad piedzimst bērns, tā atbilde izrādās tik vienkārša. (Vēsma Kontere)

„Kas prātā, tas uz mēles. Vārdi bez jēgas un sāta... Kāpēc? Vārdiem jādziedina. Taču tad tiem jāizaug no klusuma, miera un saskaņas ar dabu, pašiem ar sevi... Dvēseles trīsas. TRĪSMAS.” (Zigmunds Bekmanis „Sudaraba vilnis zelta smiltīs”)

Kādreiz kāds mehāniķis teica: jā, ar močiem brauc īsti puikas, ne tur kādi vijoļnieki. Blakus stāvēja puisēns, kurš labi brauca un labi spēlēja... Mehāniķim nācās pārskatīt savu atziņu :D

"Kā jūs domājat, vai zelta ķēdes maigāk rokas, vieglāk kājas slēdz..." (Maija Līcīte)

"Patiesībā tas, ko jūs saucat par brīvību, ir visstiprākā no šīm ķēdēm, lai gan tās posmi mirguļo saulē un apžilbina jums acis." (Halīls Džibrāns)

"Pirms kaut ko vēlies, kārtīgi apdomā! Jo ja nu piepildās!"

"Redzi, - paskaidroja Pūks, - kad mēs meklējam ceļu uz Mājām, mēs to neatrodam, tāpēc es domāju, ja mēs meklētu ceļu uz Bedri, mēs to noteikti neatrastu, un tas jau būtu Ļoti Labi. Tā mēs varētu nejauši atrast to, ko neesam meklējuši, un tas tad būtu tieši tas, ko mēs patiesībā meklējam." (Alans Aleksandrs Milns)

"Daudz ko esmu iemācījies no saviem skolotājiem, vēl vairāk - no saviem klasesbiedriem, taču visvairāk – no saviem skolēniem" (Talmuds)

"Izglītība ir tas, kas paliek, kad esam aizmirsuši visu, ko esam mācījušies" (Dž.Halifakss)

"Ja cilvēks iztukšo savu maka saturu sev galvā, tad šo naudu viņam neviens vairs nevar atņemt." (B.Franklins)

"Ja skolotājs ir patiesi gudrs, tad viņš neaicina jūs ienākt savas gudrības namā, bet gan pieved pie jūsu paša prāta durvīm." (H.Džibrāns)

"Kad mazi bērni apkārt, tad ir kaut kā drošāk. Cik otrādi, - pat tad ja nevar tie mums palīdzēt, tu tomēr jūties drošāk, jūties možāk, ja tev vajag iet. Pat kliegt ir drošāk. Tumsā katrā pusē tev bērni iet, un tu tiem ceļu šķir. Es jūtu to, ka bailes manī klusē. Un tāpēc esmu drošs, ka viņi ir. Vai mātes mūžs nav vienās bailēs bijis? Viens izbijies un baiļu pienākums… To esmu arī dziesmā uzrakstījis - cik mazi bērni ļoti stāv par mums!"

"Kādreiz cilvēks sastrīdējies ar Dievu un teicis Dievam tā – kāpēc Tu man nepalīdzi? Man klājas ļoti grūti… Dievs cilvēkam atbildējis – paskaties jūrmalas smiltīs, tur ir tavas pēdas un blakus iet Manas pēdas, Es visu mūžu esmu gājis tev blakus. Tad cilvēks pacēlis acis vēlreiz uz debesīm un teicis – tajā dzīves brīdi, kad man gāja visgrūtāk, es neredzu blakus tavas pēdas, es redzu tikai savas. Tātad Tu negāji man līdzās, tajā grūtajā brīdī es gāju viens…

Un tad Dievs cilvēkam atbildēja – ak, tu neticīgais! Tajā dzīves brīdī, kad tev klājās visgrūtāk, es tevi nesu savās rokās…"

Kāda sirma kundze tramvajā izvilka no somiņas jauku kosmētikas spogulīti pacēla gaisā un teica: meitenes ieskatieties, cik jūs esat skaistas... viņa vizinājās tramvajā un meklēja sarunu biedrus... nekļūt īgnam pat vecumā un vientulībā!

Apgāju savus 4 ha, atradu kuplu ievu, mežābeli un debesis...

Reizi pa reizei jāapiet savi īpašumi pa ārmalu, tā var ieraudzīt, kas iekšpusē jāpiekārto.

"Ir pasaulē brīnišķa būtne, kurai mēs vienmēr esam parādnieki. Tā ir māte." (N.Ostrovskis)

"Jūs esat šaujamloki, no kuriem jūsu bērni kā dzīvas bultas tiek raidīti uz priekšu. Visuvarenais Strēlnieks redz mērķi uz bezgalības takas, un Viņš liec jūs no visa spēka, lai Viņa bultas lidotu ātri un tālu. Lai jūsu liekšanās Strēlnieka rokā jūs ielīksmo." (Halīls Džibrāns „Pravietis”)

"Mājā jāglabā miers, atmiņas un skaistums." (Halīls Džibrāns „Pravietis”)

Pie plīts stāvot, jāievelk vaigi, apakšējie. (No kādas kinofilmas pasmelta un dzīvei piemērota atziņa)

"Skolotājs māca: "Krustceles ir svēta vieta. Svētceļniekam te jāpieņem lēmums. Tāpēc dievi te mēdz gulēt un ēst.

Kur ceļi krustojas, tur sastopas divas varenas enerģijas – ceļš, kas taps izvēlēts, un ceļš, kas taps pamests. Abi ceļi pārvēršas vienā ceļā – bet uz ļoti īsu brīdi.

Svētceļotājs te var atpūsties, mazliet nosnausties un pat uzdot jautājumus dieviem, kas krustcelēs mājo. Bet neviens nevar te palikt uz visiem laikiem – kad izvēle izdarīta, tūlīt jādodas tālāk un jāizmet no galvas visas domas par otru ceļu.

Vai ari krustceles kļūs par tavu lāstu."" (Paulu Koelju „Maktub”)

Ir septiņas notis. Astotā esot klusums. OOpis (vecvectēvs:) šodien teica – astotā ir aplausi. Un, ja to nav, tad ari tām 7 neesot bijis jēgas.

Atziņas ir uz domas pavediena savērtas vārdu krelles. Dzejā vārdi mirdz kā pērles. Peršiņas ir vārdu podziņas.