Tavs foto

Tavs fotoattēls mājās pie sienas,

Es lūkojos tajā ik dienas.

Tavs acu skatiens dziļš un kluss

Tver manus acu skatienus.

Es skatos tevī, skatos ilgi.

Aiz tevis jūras klaji zilgi

Un dzintarkrasta palsā smilts,

Tavs skatiens vasarīgi silts.

Mainot rakursus, es tevi pētu,

It kā joprojām vēl fotografētu.

(Jāzeps Osmanis)

Tērvete. Iršu dārzs

Te atnāciet kaut vai mazliet,

kad sienāži dienvidū dzied

Ir saule pašā dienvidū,

un taureņi pat nelido...

Varbūt ne redzējusi, nē,

tik kaut kas egles galotnē,

Tu nobīsties – pats Dievs te dus...

Cik viss ir nekustīgs un kluss!

Bet nerunās. Tik ziedēs zieds.

Neko šāi dārzā neaiztiec,

kad nebūs dārza tev, nekā,

ne brīža pašam klusumā,

(Imants Ziedonis, 1992)

Jūrmala.Majori

Iet gadu simti,

bet mainījies nav nekas.

Saulītes sieviešu dzimtē

vīrieši sauļojas.

Arī sievietes baudu cieš

katrā miesas audā –

saule kā vīrietis spiež,

spiež kā vīriešu kārtā un jaudā.

Kā jābūt. Bet atmiņa arhetipāla tāla

kūda trešos – ka saulīte šī

ir – homseksuāla.

Tatad bezdzimtī.

Katrs, ko meklē to atrod.

Silts vējš un baudkāra smilts.

Katrs te atrod katru.

Un katrs ir cilvēks silts.

Tas ir tiesa.

Tā ir miesa.

Tur nav nekā nepatiesa.

(Imants Ziedonis, 1996)

TAS, kas spēj atvērt pumpuru,

dara to gluži vienkārši.

VIŅŠ uzmet skatienu, un dzīvības sula

sāk pulsēt pumpura dzīslās.

VIŅA elpu sajuzdams, zieds izpleš spārnus

un šūpojas vējā.

Krāsas iznirst kā sirds ilgas, un smaržas pauž

kādu saldu noslēpumu.

TAS, kas spēj atvērt pumpuru,

dara to gluži vienkārši.

(Rabindranats Tagore)

Es vārgu sakni aplēju,

Un Dievs man teica paldies.

Es māri smilgā piecēlu,

Un Dievs man teica paldies.

Es sēnei sūnas norausu,

Un Dievs man teica paldies.

Es putnu ligzdā iecēlu,

Un Dievs man teica paldies.

Un tad es zālē atlaidos

Un līksms augšup raudzījos,

Un teicu Dievam – paldies.

(Andrejs Eglītis)

Ļauj gaismas straumei sirdij tecēt cauri,

- tam brīnumam, ko Ziemassvētki nes,

No mīlestības silto vārdu auras

Lai atkal sasilst mūsu dvēseles!

(iz telefona īsziņu krājuma)

Visu gadu dziesmas krāju sudrabiņa vācelē.

Pašā Jāņu vakarā izbārstīju pagalmā.

(iz Barontēva atvilktnītes)

Redzi, latviet, kāda zaļa lapa!

Bišu pilns un balts, balts amoliņš!

Ko tev teica kādreiz tēvs pie kapa,

Kamēr nebija vēl aprakts viņš?

„Ņem jau vienmēr, plēš un sākas ķilda.

Vienmēr ādu grib pār acīm maukt...

Zeme! Zeme, latviet, jāaizpilda,

Citādi tur nezāle sāk augt.”

(Imants Ziedonis)

Ak nelaimīgā puķe riepā!

Ak, nelaimīgais puķu stāds!

Dzied zīle krūmā, žube liepā,

Un krupim grāvī priecīgs prāts.

Tu vien šai rinķī iemānīta,

Kur apkārt smirdīgs gaiss un dvaks,

Kur debesīs, pilns lepna spīta,

Skrien skurstenis kā maniaks.

Kas gudrs, aizies tālos silos.

Un ciekurā brīvs dzenis knābs.

Es raudu par to puķi zilo.

Man liekas, ka to neizglābs.

(Imants Ziedonis)

Es tevi pamīlētu tā,

Ka tev pat sarma nenobirtu.

Es tevi pamīlētu tā,

Pēc tam es varbūt arī mirtu.

Bet varbūt arī citādi –

Tas, kas mūs savedis, tas šķirtu:

Es aizietu tik nemanāms,

Ka tev pat as’ra nenobirtu.

(Imants Ziedonis)

- Чем же все это окончится? - Будет апрель.

- Будет апрель, вы уверены? - Да, я уверен.

Я уже слышал, и слух этот мною проверен,

Будто бы в роще сегодня звенела свирель.

- Что же из этого следует? - Следует - жить!

Шить сарафаны и легкие платья из ситца.

- Вы полагаете, все это будет носиться?

- Я полагаю, что все это следует шить!

(Ю.Левитанский)

***

No viena acu skata

Tik viegli kļuva man!

No viena mīļa vārda

Viss tālums dzidri skan.

Nekas vairs nav par grūtu,

Es zemi aizmirsis.

Pie pleciem spārnus jūtu

Un skūpstu debesis.

(Jānis Ziemeļnieks)

Ja neesi tu mežā bij’si,

To vispār nevar izstāstīt.

Vai tu tur maz ko ieraudzīsi?

Ja neesi tu mežā bij’si.

Tur mirkļi it nemaz nav īsi,

Tur saule citā gaismā krīt.

Ja neesi tu mežā bij’si,

To vispār nevar izstāstīt.

(Imants Ziedonis)

Gribas viegli, cik vien viegli, tā lai smiekli, maziņi smiekli.

Tā, lai vēsmiņas, viegliņas dvašas, atnāk pašas un aiziet pašas.

Gribas pieskarties viegli un maigi. Nesaki man ka grūti laiki!

Pieskaries lēnītēm, klusu, klusītiņām

– pasaule apstāsies brīdi pa brītiņam.

Pasaulei patīk, ka viegli iet. Pieliec man, pieliec roku mazliet!

(Imants Ziedonis)

Sprāgst pumpuri, nāk ārā zaļums,

It drīz tas zemi piepildīs.

Tā vecā kūla, protams, saļums,

Sprāgst pumpuri, nāk ārā zaļums.

Šo nākšanu sveic putnu skaļums,

Kā zobeni jau asni trīs.

Sprāgst pumpuri, nāk ārā zaļums,

It drīz tas zemi piepildīs.

(Jānis Baltvilks)

Jauns sākums ir. Ir vīrs un sieva.

Jā, ļoti cerīgs iesākums.

Kā Ādams, neteicu, un Ieva.

Jauns sākums ir. Ir vīrs un sieva.

To nākotne vēl ir pie Dieva,

Un vēl tā zināma nav mums.

Jauns sākums ir. Ir vīrs un sieva.

Par viņiem – lai kluss aizlūgums.

(Jānis Baltvilks)

Cik labi, ar tevi var neizlikties,

Es tikai ar tevi gribu tikties,

Es gribu, lai tikai tu manī skaties –

Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,

Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties

Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām

Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām,

Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.

Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,

Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

(Imants Ziedonis)

Mēs ar tevi bijām ļoti tuvi.

Tikai žēl, ka to tev nesaprast, ka par otru es tev biju kļuvis

Tā kā krastam viņas puses krasts.

Taču krasts ir pieradis pie krasta,

Viņš to reizēm nevēro nemaz.

Ilgas sauc pēc kaut kā neparasta,

Ilgas tiecas kaut ko jaunu rast.

Tādēļ vien ka biju vienmēr blakām,

Tādēļ vien, ka pārāk tuvi mēs,

Tevi vairāk vilka cita taka,

Avots cits, kur savas slāpes dzēst.

(Anatols Imermanis)

Es nosalušiem kokiem

lūdzu piedošanu,

es nosalušiem kokiem

ne ar kādu

ziedošanos

to ziedus atdot

nespēšu.

Es tavām rokām

lūdzu piedošanu

par skopo

pārāk

mazas uguns

iedošanu;

ņem visu,

kas man ir.

Es lūdzu piedošanu

Piedod man,

un mēs vēl paspēsim

uz mūsu

ziedēšanu.

(Ojārs Vācietis)

Kādreiz es pie tevis būšu –

Meža roze ceļā plauks, -

Tad es savu bēdu mūžu

Atdošu tev, senais draugs.

Nesaki, ka nācu vēlu –

Meža rozei lapas birst, -

Dvēslē dažu dārgu tēlu

Jāapbed un jāaizmirst.

Zirgus, putotus un ašus,

Trieks pret ērkšķiem putens dairs, -

Saņemt nāksi vārtos plašos

To, ko negaidīsi vairs.

Tīsi mani nosalušu

Siltā caunas kažokā, -

Ērkšķu roze lūzīs pušu,

Sadegs zelta pažagā.

Gaišos kambaros pārlieku

Pērno ziedu tvīkums jauks, -

Un tu sniegsi maizes rieku,

Daloties ar mani, draugs.

(Elza Stērste)

Mīlestība divreiz neatnāk,

Mīlestība ir mūžā tikai viena,

Kā tava zārka smagais vāks,

Kā tava piedzimšanas diena.

Tā nav mīlestība, kura māk

Gadiem ķircināt un gadiem plosīt,

Mīlestība tā kā zibens nāk –

Atnāk, balta uzliesmo un nosit.

Tā mēs ejam dienas dziest un aust.

Uguns šautrās ilgu spriegums krājies.

Zibens! Tavs! Un atkal tas nav tavs,

Uzliesmo tavs draugs un blakus gājējs.

Viens pec otra sadeg smaidoši

Zilā zibens trāpītie un ķertie.

Ejam tālāk! Ejam gaidošie,

Zibens netrāpītie, nenospertie!

(Imants Ziedonis)

Pavasara gaidās

Kad lietus mākonis uz pieres

Būs zemei roku paturējis,

Kad dienvidvējš būs baltus ziedus

Pa nakti Gaujas ievās sējis,

Kad zilu vizbulīšus strautus

Pats Dievs būs bērzu birzīs lējis,

Kad perkons, lapu ratos braucot,

Pār visu pamali būs smējis,

Kad svētelis ar sauli knābī

Būs svētot pāri laukiem skrējis,

Tik tad mēs beidzot noticēsim,

Ka pavasaris uzvarējis.

(Kornēlija Apšukrūma)

Sniega ilgodamies

Mēs iesim, dziļa

sniega ilgodamies;

un manas iedomas

drīz visam pāri snigs,

un sirdēsti,

kas visur mani vajā,

drīz aizelsīsies tajā irdenajā,

tik izdomātā sniegā stigs

un atpaliks.

Mēs aiziesim

gar apsnigušām mājām

un saldās kupenās

arvienu pakritīsim,

un mūsu pēdās

metinās un kals,

un upes fotografēs

kvēlais mīlas sals.

Nu, īsais brīdi,

iemūžini visu,

lai atminos,

cik sniegs bij izdomāts,

cik saltas pārsliņas

caur Maigo zemi laidās;

ak, fotografē, atmiņa, -

cik skaisti apkārt ir,

kad sastindzinās dubļi,

kad nelga laimīgs jūtas...

(Klāvs Elsbergs)

Dainas Avotiņas vārdi

Borisa Rezņika mūzika

Lai mani zaimo,

lai mani smej,

lai pār mani dubļus lej –

es mīlu Tevi,

es mīlu Tevi,

es mīlu Tevi

Zālei augt neviens neaizliegs,

sāksies lielais augšanas prieks,

es mīlēšu Tevi,

es mīlēšu Tevi,

es mīlēšu Tevi

Viss, ko atstāšu pasaulei,

būs dziesma, kas dziedāta Tev –

es mīlēju Tevi,

es mīlu Tevi,

es mīlēšu tevi,

es mīlēšu Tevi,

es...

Sniegam līdz uz zemi

Lielais klusums krīt, -

Viss būs rimis, midzis,

Kad tu celsies rīt;

Rimis viss un midzis,

Aprāvusies balss, -

Kur ir reizi snidzis,

Tur ir nācis gals.

Sniegam līdz uz zemi

Lielais klusums krīt, -

Kur tu iesi, dzīvais,

Kad tu celsies rīt?

(Rainis)

Lai gals top sākums,

Lai noslēpums mostas,

Lai reiz no papēžiem

Atkāpjas nakts.

(Rainis)

Ja noticis brīnums

un zvaigzne,

ko kāroji

rokās Tev zib,

vien mirkli ļauj

dvēselei līksmot,

jo allaž tai

jābūt ir

ceļā

uz zvaigznēm,

kas debesīs zib.

(Kornēlija Apškrūma)

Man Tevī maldīties prieks.

Pati tur iebridu, pati.

Nu pat vismazākais nieks

Ar Tavām acīm tiek skatīts.

Pazust – vai līdzi Tev iet

Jūras vētrainā vālā?

Mezglā no smiltīm siets

Viss, kas ar mums būs tālāk.

(Kornēlija Apškrūma)

Kaiju spārnos

atsitas

viņu kliedziens –

tuvāk debesīm tikt.

Nekas nenotiek,

vienīgi mākoņi

saplīst –

sāk snigt.

(Kornēlija Apškrūma)

MEITAS ISTABA

– Māmiņ, nesper soli te,

Te ir mana pasaule!

Ar lupatu un birsti šo

Tu te visu saputro!

– Labi, bet man paskaidro,

Kāpēc sega zeme vārtās?

Kas tur sakrauts kārtu kārtās

Ir uz skapjaugšas? Un tur –

Pagultē kas nomests gul?

Ak, mans dievs, un tapetes

Varbūt apgleznoju es?!

– Māmiņ, tikai nebaries,

Ludzu labāk paskaties:

Zaļā sega ir man pļava,

Kurā katram vieta sava –

Re, kur raibais sunits Reksis,

Bet tas plastilīna kleksis

Ir man neliels avotiņš –

Pļavā visus dzirda viņš.

Tur tas baltas vates pikas,

Te pie zemes mestas rikas,

Ir man mazas aitiņas,

Paganīties izlaistas.

Tur uz skapja, kārtu kārtām,

Slienas princesītes nams.

Tas no māsas rokām ātrām

Kā no pūķa sargājams!

Bet zem gultas juku jukām

Tur, kur putekļains un tumšs,

Papīros un lupatiņās

Dzīvo mazas raganiņas.

Māmiņ, tās tev ļauju es

Pabaidīt un projām nest.

Tikai nenodzēs no sienas

Mājiņu, kur dūmi slienas.

Mēnestiņš kad spīdēt sāk,

Zaķīši tur pērties nāk!

Zini, māmiņ, un, ja kas,

Aizmigt var bez pasakas!

– Sapratu es, meitiņ, tevi,

Labu mācību man devi,–

Ņem nu lupatu un slotu

Līdz ar saiminieces godu!

(Anita Graumane)

Vai tas nav dīvaini – kā mums patīk visu saskaitīt!

Bērnībā – pirkstiņus, klucīšus, konfektes plaukstā.

Skolā ejot – solu rindas, skolēnus klasē, draugus un draudzenes...

Varbūt labāk neskaitīt? Vienkārši, lai rit!

(I.Krūmiņa)

Sienāži sisina

Vardes kurkst

Stārķis mīl klusumu

Maize kūp galdā

Govis gremo

Māmuļai lakatiņš atiris

Kliņģerīte

Ar kliņģerīti tiekas

Pie tējas

(Zigmunds Bekmanis)

ar tevi es lasīju kastaņus

rudens trūdošās milzīgās lapās

un rudens bij nosalis un kluss

kā atvests no dienvidiem papuass

bij slapjš un mazliet drēgns un auksts

ar mākoni lielu un zilu

un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs

un ka es... tevi mazliet mīlu

tev bij tādas rokas nosalušas

un tu runāji visādus jokus

un debesis bij zilas, zemas un pušas

pār mums abiem kastaņkoks

es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā

jau no bērnības apbrīnoti

teikt vai neteikt, ka es tevi... nu jā

un varbūt pat ļoti

(Imants Ziedonis)

Visa pasaule šodien ir ciet.

Tu vari ienākt pie manis mazliet.

Varbūt tev ieliešu tēju mazliet.

Tieši šodien es neesmu ciet.

Tieši šodien, kad pasaule ciet,

Nāc pie manis. Nav citur kur iet.

Varbūt es mīlēšu tevi mazliet.

Tikai šodien un tikai mazliet.

Varbūt es raudāšu šodien mazliet.

Tikai šodien un tikai mazliet.

(Māra Zālīte)

Virši zied

Neaizver acis, nenodzēs smaidu,

Skauj mani ciešāk – virši zied.

Putni slīd viegli kā tavi skati,

Neaizver acis – virši zied.

Piedz.: Virši zied, virši zied,

Virši zied, virši zied

Debess ir kvēla kā tavas lūpas,

Nenodzēs smaidu – virši zied.

Vēji ir strauji kā tavi glāsti,

Skauj mani ciešāk – virši zied.

Varbūt vēl reizi viss ir kā senāk,

Viss ir kā senāk – virši zied.

Neaizver acis, nenodzēs smaidu,

Skauj mani ciešāk – virši zied.

(Valdis Grēviņš)

Viena roze

Es dzīvoju tajā ielā,

kur meitene viena

ik nedēļu nes vienu rozi,

pavisam vienu,

vai viņai ik nedēļu dāvina

vienu rozi,

pavisam vienu.

Un viņa to vienu rozi

nes manai dzīvei

pavisam cauri,

vai arī es pats viņu saucu,

lai iziet

caur manu dzīvi.

Tā svečturis – sveci

un tā svece – liesmu

un tā liesma – gaismu,

tā bērni nes ūdeni

riekšaviņā.

Pavisam bērni.

Un viņa to rozi

pa ielu aiznes

pavisam,

bet nevar aiznest

kā nevar aiznest

prom mīlestību,

kā apdziest sveces,

bet gaisma paliek,

kā ūdens izlīst,

un saule paliek

tai riekšaviņā.

Un kā var nebūt

tā viena roze,

ja tā ir viena

un ir pavisam.

Tajā ielā,

kurā es dzīvoju

un dzīvošu arī

pavisam.

(Šo gan atrada Gunnars Treimanis pie Ojāra Vācieša un ielika krājumiņā "100 dzejoļi par mīlestību")

Zelta sietiņš,

Sudraba stīgas,

Dimanta sēkliņas

Sijājamas.

Vasaras rītu

Laimiņa staigā,

Pār lauku sijā

Dimanta rasu.

Kurš cauri skatās

Sietiņa acīm,

Redz visu pasauli

Dimantos mirdzam.

(Rainis)

Es ticu, ka ir brīnumi,

Kas necerēti nāk,

Un daiļu sapņu pasauli

Ap sevi radīt sāk.

Es ticu, ka ir laimība,

Kas svētās liesmās mirdz,

Un, ja tā visa nebūtu,

Vai justu mums tad sirds?

(J. Poruks)

Pagalmā reizē parādās

Kaķis un ezis

Tikko slaukts piens

(Zigmunds Bekmanis "Trīsmas")

Tevi, dzimtā skola, sirdī nesam,

Mums ar Tevi dzīvē saistīts daudz.

Te kā bērni atnākuši esam,

Te mūs tāli ceļi dzīvē sauks.

Paies gadi, mūsu ceļi šķirsies,

Katru savā darbā dzīve sauks.

Tomēr skolu pieminēsim, draugi,

Tad, kas kastaņas aiz loga plauks.

Draudzību, ko skolas gados guvām,

Cauri visai dzīvei nesīs sirds.

Te mēs izaugām un stipri kļuvām,

Tādēļ Tevi, skola, neaizmirst!

(S.Eglīte)

(Rīgas Centra humanitārās vidusskolas himna www.rchv.lv)

Visu mūžu es ceļu māju.

Tas ir sievietes sensenais amats.

Ceļu smiedamās,

Ceļu rādamās,

Ceļu, gaužas asaras raudādama.

Ai, cik kāri ir vēji uz siltumu,

Kuru sargāju es!

Kā viņiem gribas to azotē iebāzt

Un svilpojot projām nest!

Visu mūžu es ceļu māju,

Lai jums kur pārnākt būtu.

"Nekur nav tik labi kā mājās!" jūs sakāt,

Un atkal es stipra jūtos

Un neticu čigāna saldajai dziesmai, kas vilina projām iet.

Smaržo pīrāgi, un uz palodzes

Mājas svētība zied.

(Ārija Elksne)