Laukā plaukst pavasaris. Un lai arī Alūksnes pusē uz zemes vēl manīsim sniega baltumu, debesis jau silti zilas :)

:)

Biznesa vilcienu novietojam uz rezerves ceļa.

Mēģinām kļūt dabiskāki. Ierodas viesi ar dzīvām dāvanām. Nu mūsmāju zālāju rotās ne tikai kurmju rakumi, bet arī krokusi, pulkstenītes un citi zili brīnumiņi.

Jaunie pļavas dizaina elementi ienāk arī virtuvē...

... top kulinārijas brīnums „krokusi kurmju rakumos” :D))

Pirmajā vakarā galvenais pievienoties labā noskaņojuma vilnim un ļauties prieka šļakatām. Vai atminies veco spēlīti „O! Pardon”? – Kāda avīze esot izsludinājusi konkursu par labāko apzīmējumu TAM. Kāds dalībnieks iesūtījis pārdesmit brīnišķīgu nosaukumu. Uz jautājumu, kā tie radušies, vīrs atbildējis, paņēmu virsrakstus no jūsu avīzes. Un, lai gan viengalsīgi atzinām, ka agrāko laiku „sējas laiks” un „piecgade trīs gados” bija pikantāki, arī šoreiz ir dažas „pērles” – O!Pardon, bet man biksēs „uijā, uijā nikni vilki” un O!Pardon, bet man zem brunčiem „aicinājums paradīzes dārzā., fīlings garantēts”

Jautrība sit augstu vilni...

... līdz redzamais horizonts neatbilst dabas parametros iestatītajam :D)) tad dodamies pie miera, lai no rīta...

... sagaidītu spožu sauli :D) Daži priekšdarbi...

... šašliks šņiku šņaku...

Šis ir man jaunais virtuves dēlītis! Lielisks vīrieša pacietības paraugs – savienot simtiem sīku detaļu vienā lielā lietā! SuPPer!

...burkāniņi ciku caku, frikadeļu zupa buļ buļ...

... pankūkas! pankūkas? pankūkas bija.

Ceļā!

Siguldā pie „Raiba suņa” mums pievienojas...

... vēl astoņi kustoņi :D))

Vēl tikai uztankojamies :D))

Un tad gan tRALIJs uzņem apgriezienus!

Pirmais uzdevums ir fočēšanās pie stūrmaņa leģendā redzamajiem objektiem. Nr.1 – dižakmens pie Raunas. Vai zini kas ir dižakmens un kuri no tiem īpaši jaaizsarga?

Cīņa ir sīva! :D))) Ieskaitītas tiek tikai tās bildes, kurās ekipāžas dalībnieks ir redzams un atpazīstams :D)))

Šitentādi dūmi neesot nekas labs :( Izskatas pēc mākoņu fabrikas. Cerams, ka tos nesaražos pārlieku lielā kvantumā un nesabojās brīnišķīgo pavasara dienu.

Virešu dižābeli gan natrodam, bet šī priede ir piesaistījusi leģendas sastādītāju uzmanību un iekļauta ievērības objektos :D Fiksā bilde, pat neizkāpjot, un atkal ceļā, ceļā...

Vecākais arkveida tilts Latvijā un dabas taka. Neticiet!? Aizbrauciet apskatieties! :D))

Labi, labi, vecākais tilts ir šis :) pār jautri čalojošu Vizlas upīti.

Un te nu beidzot sākas pasakas! Lai gan lazdas vel tik ziedos, riekstu jau piebirusi pilna upe :D))

Un vel te dzīvo dīvaini pīļveidīgie :)

... bekas aug uz celmiem, bebri demonstrē brūnus, asus zobus :D)))

Vēl viena arka!

Brīžiem taka ir rāma un iemidzinoša...

... brīžiem pārvēršas īstā šķēršļu joslā.

Tomēr ūdens jautras čalas un puķu smaidi mudina talāk, tālāk...

:)

:)

Lūk! Mūsu pastaigas mērķis – Vizlas dižakmens. Vizlas dabas taka. Vēl dažus soļus tālāk Vizla ietek Gaujā.

Bet mēs griežam atpakaļ, nu jau ejot pa ciema taku un radot izbrīnu vietējo māju iedzīvotājos, kam šada rosība uz vietējā lielceļa laikam nav ierasta :)

Pavasaris spraucas laukā visās malās, bet...

... par ziemu arī jāpadomā )) Saimniek!, vai šamējo klēpīti malkas drīkst jemt!? ;D))

Pēc tādas pastaigas varbūt atradīsies kaut kas uz maizītes.

„Uz” būs vakarā, tagad ir „Pie” :))) Frikadeļu zupa armijas termosā ir kļuvusi par neiztrūkstošu tRALLIJa elementu. Pie dabas krūts tā smeķē debešķīgi

Un atkal ceļā!

Nākamais kontrolpunkts Grūbes ūdenskritums – visaugstākais dabiskais ūdenskritums Latvijā.

...meita gāja uz avotu, uz avotu, plastmasbutel rociņā(i), rociņĀ... :D))

Talāk – Drusku pilskalns ar paslēpušos ezeru

No apakšas liekas – nu tā, drusku kalns. Bet bez atelpas virsotni sasniedz ne katrs

Munameģi nesazīmējam, to meklēsim nākamgad Šodien griežam uz Alūksni.

Tur mums sanāk neliels joks – hokejfani lūdz atļauju pilsētas apskatē nepiedalīties, kĀjas esot nogurušas ;)

Nu labi. Skaļi lemjam: tā kā Drusku pilskalnā viņi bija uzkāpuši... Pēkšņi atskan jautājums: kāpēc drusku? es viņus pašā augšā redzēju. Nu visiem lielais smējiens, jo visi TIKAI DRUSKU pilskalnā bij’ uzkāpuši

Fani paliek pie TV ekrāniem, mēs, aizliekuši īkšķīšus, dodamies ekskursijā iezemiešu gida vadībā :)

Pilsēta, kad to skati mīlošām acīm, izskatās daudz saulaināka.

Vai šajā visos laikos un pie visām varām militārajā pilsētā tikai caurbraucot spētu saskatīt

šo

Leģenda ir tāda, ka ozola galotnē uzvilktais ir ratu ritenis, kas ar lielu sparu nokritis krievu - zviedru kara laikā, kad Pēteris pirmais projām vedis Ernsta Glika mazmeitu. Tas noticis 18.gadsimtā. Bet patiesībā ritenis ozola galotnē nokļuva tikai šā gadsimta 20.gados, kad to tur uzlika 7.Siguldas kājnieku pulka karavīri. Lai stārķis ligzdu tur vītu un lai pēc kara dzimtu bērni.

šo

21. gadsimta kolonnu - veltījumu Alūksnei par interesantāko ideju akcijā Gaismas tilti

„Lai iedegtos par Latviju šodien, gaisma nav vajadzīga kā neaizsniedzama līdzība. Gaisma, gaismiņa vajadzīga kā ikdiena...”

Marijas salā satikt vai vismaz sajust pils mūrus sargājošās jumpravas elpu un ka’zi’ ko uzzināsi par seno Atzeles valsti

bet vari nebēdnīgi uzdancot uz Pilssalas estrādes koka grīdas vai saplānot un uzbliezt tur kadu jampadraci

Ernsta Glika stadītie ozoli Nu tas pie mūsmājas pēc nieka trim četriem simtiņiem gadu būs teitan tikpat varens :D))

lāča māja – kāpēc tāds nama greznojums nenoskaidrojām, bet vai zini, ka lācis pērn ir atzīts par Latvijas gada dzīvnieku

Alūksnes puse lāčiem patīkot, varbūt tāpēc ka te var pagulēt ziemas miegā kādu stundu ilgāk :D)

re, pa gaisu joņo saules zaķi, uzkarsēdami gaisu virs 25 grādiem

bet mežmalā vēl sniega vezumiņš, kur veldzēties

„Te spilgtāk nekā citur samanāma saules un ēnu mija. Kalnam pieejot, ceļš sadalās : viens aiziet gaismā, otrs - tumsā. Vai esat ievērojuši - katrai kalna daļai pat savs nosaukums.

Kapsētas kalnā alūksniešu mūžam tiek pielikts pēdējais punkts. Tur zem eglēm vēl sniegs kupenām,

kad saules pusē, Tempļa kalnā, meitenes jau lasa pirmās vizbulītes un

smiedamās skrien pār Saules tiltu, un,

kājas noāvušas, nostājas uz saulē sasilušajām Tempļa akmens plāksnēm,

lai paskatītos pāri ezeram uz savu pilsētu, mums, visiem alūksniešiem, vismīļāko un visskaistāko pasaulē.

Vēl jāprāto, vai tiešām šo uzkalnu kalna galā Alūksnes pils sturmēšanas laikā Šeremetjeva zaldāti sanesuši ar cepurēm. Es gribu ticēt. Teikām un nostāstiem vajag ticēt...” Māra Svīre

Silts pavasara vakars. Kā pasakā... Notic pat apburtie un jau atburtie prinči...

Kumeļi lūko pēc zaļuma, pieguļnieki pēc ugunskura

Dažiem vel spēka gana, lai celmus cilātu

un krastā braši stāvētu, tik uz makšķerkāta vien atbalstoties :)

Tuvējā fermā jau govis izslauktas, bet mūsējās vel tik rietina pienu savos tesmeņos :D))

un, kamēr desas cepās,

lieta darīta :D)) nu nav piens no pudelēm, bet no goves pupa...

Zigismunds Lorencs, Jānis Peters „Vecāmāte un runcis”

Nu, protams, ka šādi smeķē labāk :D)))

un bērniem var kādu prātīgu padomu ierādīt:

ka pirmpienu no kūts apsegtā traukā janes, ka tā sacepumu ar nazi nevajg griezt, bet ēdot cepure galva jāliek un kaimiņam pa pieri ar karoti jasit ;)

Vel tik zirgi jasariktē pieguļai

arī te daži noteikumi jāievēro.

Nu ko, lopiņi apkopti – vilks paēdis un rukši dzīvi :D)))

var arī bolderjāņu šnapstu iemest ;)

lai pasākumā iegūto punktu kopsavilkuma aina skaidrāk saskatāma :D))

un tad jau ari danči...

kamēr miegs ver acis ciet.

Vēl viens mirklis mierā, viens malks lauku gaisa,

jau rīt atkal sāksies Figaro turp, Figaro šurp :D)) bet šodien, šodien laiski slidini pucnazi gar vaigu

vai kādu citu ķermeņa daļu :D)))

pašūpājies turp šurp vel bez rīkojuma, pavēles, komandas...

pasapņo par skaistām vecumdienām...

... re, vēl viens princis! ... bučoties un fočēties ļāvās... bet vai nu rīta stundai cits burvības likums vai šis nolēma labāk būt pirmais savā dīķī....

vēl uz mirkli saplūstam ar lauku labumiem

tad ietinam tos savā sirsniņā kā speķi pīrādziņā

un paši apaļi un laimīgi kā pīrādziņi,

lēni ripinot, atstājam šo miera ostu. Un atkal atkal atkal esmu lepna par mūsu spēju rāmi gavilēt, steigties lēnām... Līdz nākamajam tRALLIJam!