„Saule. Šodien ir saule. Šodien kalni ir pilni slēpotājiem. Es to redzu griestos. Griesti, kad es guļu, man ir liels ekrāns. Tur ir rīta bērzi baltā staltumā. Vēl, saullēkta salā sprāgstot, sprakšķ sētu stabi, un gaiss ir violets, oranžs un rožains. Tā ir mana zeme. Brīnišķīga savā rīta sarmā, kad visa diena vēl priekšā, zaķu pēdām un baltām lidmašīnu švīkām debesīs.
Griesti ir mans platekrāns, mans Palladiums, pie kura negrūstās un nemīcās īgni, noguruši ļaudis. Tikai zaķa pēdas sniegā un slēpju vientuļā stiga. Tur ir mājas zemiem, apsnigušiem jumtiem un saule...”
(Imants Ziedonis)
Ja kļūst skumji, uzsien mezglu
Saules stara galā
Un, ja nelīdz, zīmē zvaigzni
Zilā jūras malā,
Bet, ja auksti, paņem liesmu,
Iededz pļavā zaļā
Saķer visus siltos vējus
Un tad palaid vaļā,
Lai ir jautri, paņem smaidu,
Iepin vārdā garā,
Tad Tev katrs dzīves brīdis
Būs uz zaļā zara!
(Alfrēds Krūklis)
Lai mani zaimo, lai mani smej,
lai pār mani dubļus lej –
es mīlu tevi.
Zālei augt neviens neaizliegs,
sāksies lielais augšanas prieks –
es mīlēšu tevi.
Viss, ko atstāšu pasaulei,
būs dziesma, kas dziedāta tikai tev –
es mīlēju tevi.
(Daina Avotiņa)
Dieva priekšā
Viena magone nobirst,
Nobirst liesmojoša.
(Tonomura)
Pēkšņi apklusām –
Krītošo ziedu baltums
Caur dvēseli iet.
(Takeo)
Baltā krizantēma –
Arī tās smaržā
Ēna un gaisma.
(Akutagava Rjūnoske)
Bērzs
Manas mājas
pagalmā aug
bērzs –
smaidošs
kā skuķis.
Man patīk
bērzs, bet es nekad
nesaku bērzam, ka
viņš man
patīk.
Vien, skrejot garām,
bieži vien viegli
paraustu
bērzu aiz
zara kā mūsu klases
Aiju aiz
bizes.
(Aivars Neibarts)
Tumsā
Kad mājās nodzisa gaisma,
Kas staroja spuldžu vaigos,
Pēkšņi mēs nonacām tumsā,
Tumsā un – sensenos laikos.
Tur satikām vecomammu,
Kas bija vēl maza knīpa.
Mēs paņēmām mazo pulkā,
Lai nemāc to garlaicība.
Un vecmammmas vecāmamma –
Arī maza! – mums piepulcējās,
Un vectēvs ar vectēvu savu –
abi mazi! – pie mums tūlīt skrēja.
Visi mazi un visi kopā
Mēs paņēmām spēļulietas
Un iekārtojāmies tumsā,
Kur visiem pietika vietas.
Visi mazi un visi kopā
Mēs baidījāmies no spokiem,
Un smējāmies, vēderu turot,
Par veciem bārdainiem jokiem.
No smiekliem tā drebēja tumsa,
Ka dzirkstis šķīlās un krita.
Tadā tumsā un tādā gaismā
Mēs iepazinām cits citu.
(Māra Cielēna)
Trijotne
Pa nakti sarunāja –
Pret rītu skrieties gāja
Tas pulkstenis un šis,
Plus vecais gludeklis.
Tā vēl neviens nav skrējis!
Tie aiznesās kā vēji –
Tas pulkstenis un šis,
Plus vecais gludeklis.
Pie mērķa piecos bija,
Aiz prieka nozvanīja
Tas pulkstenis un šis,
Plus vecais gludeklis.
Es gulētu it labi,
Ja zvanītu vien abi –
Tas pulkstenis un šis,
Ne vecais gludeklis.
(Māra Cielēna)
Māja pilsētā,
Nav mūsu mājai skursteņa,
cik bēdīgi tas ir.
Un tādēļ katru vakaru
ir televizors jāskatās.
Tur tante stāsta,
kāds būs laiks,
vai karsts, vai auksts,
vai bargs vai maigs.
Bet ja mums būtu skurstenis,
mēs tikai paskatītos,
vai dūmi lēni dūmotu
vai strauji augšup vītos.
Ai, ja mums būtu skurstenis
un dūmi kā no plīša...
Mēs taisītu sev debesis
ar maziem mākonīšiem.
(Māra Zālīte)
Tērvete. Pilskalns
Pilskalns un meži.
Virsaišu tuvums.
Krustneši. Leiši.
Un – neieguvums.
Nepiepildīta
Virsaišu griba.
Vāciešu viltība.
Zobenu ziba.
Viss mums pieder.
Viss mūsu radīts.
Milzīgās priedes,
Kurām mums jātic.
Norietot saule –
Priežgalos.
Kalna dus kauli.
Pieminam tos!
Saule zeltvarā.
Zelnovakars
Klusu sēž zarā
Virsaiša gars.
(Imants Ziedonis)
Mēs gāzējām ,bremzējām, tagad spiežam sajūgu,
S... s... sajūgu, lai ķertu sajūtu.
Ātrums pamatīgs, ek, ka tūlīt sametīs,
Bet varu palaist arī rokas vaļā, ja man tīk.
Jo jūtos absolūti droši.
Gars ir atkal možs,
Krāsas atkal košas.
Un tikai pāris nošu
Gājienu vēl te prasās,
Lai raksturotu prātu, kas top arvien asāks.
...
Mums skaidri zināms ir mērķis un mēs uz to ejam.
Mūsu soļi izšļaksta peļķes, kas gadās pa ceļam.
Vārdi māca, bet vienmēr bij' zināms, ka piemēri aizrauj.
Tad būsim kā piemērs mēs tiem, kas dīkstāvē aizaug!
(Gustavo)
Skaistākais mirklis
Tad, kad ar apkampienu strauju
Es vidukli tev reizēm skauju,
Ja prāts tev nava pārāk pikts –
Man dažu reizi uznāk bailes,
Cik daudz gan vilinošas dailes
Ir tavā mazā stāvā likts.
Tev galva atpakaļ(u) liecas,
Un lūpas dreb un skūpstīt tiecas,
Pār acīm gurdi plaksti dus.
Tu rokas cel kā apkampjoties,
Tu gaiss, iz kura izšaujoties
Drīz redzēs spožus zibeņus.
Bet mirklis skaistākais ir sācies,
Kad negaiss tumšs, tas tevī mācies,
Tiek vienā mirklī savaldīts;
Un mani prom tev roka bīda,
Un tavi svārki melna zīda
Trīc visai tavai miesai līdz.
(Edvarts Virza)
Gaidi mani, daiļā pilsētniece,
Kamēr es vēl rudzupuķēs eju,
Gaidi mani saulainajā pusē,
Dienā, kurā tikāmies mēs reiz.
Satiksimies mēs ar zvaniem sejā,
Sveši ļaudis brīnās lai par mums.
Tavi mati celsies vēja dejā,
Manās acīs laimes jūra būs.
Es tev sniegšu rudzupuķu klēpi,
Smarža pildīs ielu saulaino.
Rīgas ielās pārdos rudzu sēku,
Bet mums rudzupuķu jūra būs.
Gaidi mani dienas saulainajā pusē:
Es jau nāku ar pilnu klēpi rudzupuķēm.
www.dziesmas.lv
(Zeļļi)
Gaiša diena –
Tada ir mana sirds.
Vējā krīt lapas.
(VATANABE SUIHA)
Sīkos zariņus
Rudens rasa iekrāso
Tumšus un gaišus.
(SOGI)
Nometu otu –
Tagad ar mēnesi
Paliksim divatā.
(KOHA)
Mana vasara
Kā dāboliņa lauks zied mana vasara.
Nav laime mūžīga, ne rūgta asara,
Viss paiet, pārmainās un pazūd putekļos,
Tik mūžam balti bērzi šalko pakalnos
Un bites medu nes, briest druvas rudenī –
Mans mūžs kā atspīdums viz gaiši ūdenī.
(Ilze Kalnāre)
černobiļas bērni.
dzimuši no indīgiem putekļiem un jūkošiem ideāliem.
baroti ar pagaidu rubļiem un pirmajiem meksikāņu seriāliem.
spēlējušies ar kaimiņu sašu un vecmāmiņu privatizācijas sertifikātiem.
pirmie, kam pasakas par vadoņiem pārtapa leģendās par psihopātiem
tā es stāstīšu savai meitai kā māte man stastīja par komjauniešiem
amerikāņu košļenēm, ģediem maroziem un trimdas latviešiem
ej nu saproti, kam mēs to pagātni nesam plaukstās
un viņa, nabadzīte, agonijā raustas un raustās.
(Alise Zariņa)
Ceļš
Pie visa, kā eju
es eju kājām.
Es gribu atnākt
un nevis -
ierasties.
Bez ceļa piekusuma.
Bez ceļa vientulības.
Bez sevis satikšanas.
Bez ilgošanās pēc tevis.
Es gribu pienākt
un nevis -
uzrasties.
Bez attāluma.
Bez soļiem.
Bez soļu balss,
kas runā
neizrunājamo.
Jā, es noplēšu daudz
zoļu,
bet es nenoplēšu daudz
cilvēku.
(Ojārs Vācietis)
***
Grūti aiziet gulēt,
kad tu tā caur pikseļiem skaties.
Bet iešu. Varbūt aties.
Un sapnī būšu mājlops
ar dzidro ābolu zobos priekš tevis
(konkrēti – auns). Shut down.
(Jānis Elsbergs)
Tavi bērni skrien pretī tev
un vienlaikus projām no tevis,
un tikai viņi tā spēj.
Tavi bērni skrien kopā ar tevi,
un tu stāvi kopā ar viņiem,
un tikai tu tā spēj.
(Jānis Elsbergs)
Visskaistākais gadalaiks
Es nezinu ko vakars klausās
Bet zinu es ko vakars dzird
Tu savas lūpas tā kā ausi
Pie manām lūpām kā pie sirds
Kad putni cerēdami peras
Kad augumi tik silti deras
Kad mirklis mūžu neatceras
Es esmu neglābjami dzīvs
Visskaistākais gadalaiks ir mīlestība
(Valdis Atāls)
Rīta vējš
Tu nedusmo, varbūt es iztraucēju...
Ja vari, - noturi par agro rīta vēju,
Kas tavus matus jauc, kas tavu vārdu sauc,
Kas tavā delnā ir uz mirkli kļauts.
Tu tikai nedusmo, ja iztraucēju.
Bet varbūt nepatīk tev rīts ar vēju?
Es gribēju tev pasacīt „labdien”
Un neko vairāk, - tik to vien.
(Jāzeps Osmanis)
Tavs skaistums mani silda,
Tava smarža mani bildina,
Piepeši saprotot to, kas sen jau bij’ jāsaprot,
Ka tā upe beidzot sākusi palot
Tavs maigums mani gaida,
Tavas domas mani žilbina,
Piepeši saprotot to, kas sen jau bij’ jāsaprot,
Ka tā upe beidzot sākusi palot
Un viena alga pasaulē šajā, ka nesatikušies mēs,
Un vienalga man, jo zinu, ka tādi kā tu un es
Vien divi uz zemeslodes
(Instrumenti)
Lauku sieva lakatā
Man patīk cepures kā rats
Un šaurās sejas, kas zem tā,
Bet vienmēr saraujos, kad pretī
Nāk lauku sieva lakatā.
Ir viņa iebraukusi Rīgā.
Te vedekla. Ak, asa tā.
Bet asara jau tālu netiek.
Tā paliek turpat lakatā.
Ir viņai sajukuši nami,
Un viņa prasa tam un tam.
Kāds pagrūž, kurpe spiež, bet viņa
Vien savelk stūrus lakatam.
Tas meitas dāvināts, es zinu
Pat veikalu, kur pārdod tos.
Tur bieži ieejam, lai pirktu,
Bet biežāk vēl – lai atpirktos.
Kas tur tik nekaunīgi spīd?
Uz maniem nagiem laka tā.
Es rokas paslēpju, kad pretī
Nāk lauku sieva lakatā.
Ai, lauku sieva, tu pat nejaut,
Ka tuksnesī man aka tu.
Ja vajadzīgs man būs reiz karogs,
Māt, iedod savu lakatu.
(Māra Zālīte)
bez siermaizītēm
un tad mēs atkal sēžam i love you un spēlējam aliasu, ziniet, tā ir tā spēle, kur jāuzmin visi nepateiktie vārdi, piemēram, es saku, ka tas ir putniņš, kas dzīvo latvijas mežos un stāv kā mūris, un tad tu saki artūrs irbe. tu saki tādi mati kā man, es saku netīri, bet pareizā atbilde izrādās blondi. pēc tam es saku, ka tas ir tad, kad tevi ieraugot man vēderā sprāgst mazas atombumbas, vakaros es nevaru aizmigt un tad, kad esmu projām, skaitu minūtes un dienas, lai tevi atkal satiktu. tu parausti plecus, es mēģinu vēlreiz, tas ir tad, kad man gribas mazu mājiņu ārpus pilsētas, trīs bērnus ar tavām acīm, ar veselām sešām tavām acīm, ziemassvētkos cept piparkūkas un nolaizīt tavus pēc krustnagliņām smaržojošos pirkstus, kopā ar tevi skatīties panorāmu (panorāma ir viena no tām mūžīgajām, stabilajām lietām, vai ne?) un pat sazvanīties ar tavu mammu. tu vēljoprojām neatmini. smilšu pulksteņa laiks sakritis kaudzītē, dzērieni beigušies un oficiante sakniebtām lūpām paziņo mēs slēdzam, tu mani mierini, neesot jau pēdējā reize, mēs noteikti paspēlēsimies vēl kādreiz. varbūt pat tepat, i love you.
(Alise Zariņa)
JAUNGADĀ
Svētku minūtes izkusa
Sveču siltajā smaržā;
Egles dvēsele aizgāja
Atpakaļ zaļajā gāršā.
Pārslas baltas kā cerība
Pāri atmiņām klājas;
Eju sagaidīt mierīga
Ikdienu sabristām kājām.
(Velta Aizupe)
JAUNĀ GADĀ
Ko lai es vēlos?-
Visa man ir gan:
Debess un zeme,
Un saule mūžam mana.
Atveru acis:
Balta gaisma lejas.
Izstiepju roku:
Tāle visur smejas.
Gaismā un tālē
Brīžam pats sev gaistu,
Rādīdams pasauli
Jaunu un skaistu...
Vienu tik sūti,
Viena vēl par maz:
Sirds nemiers kā saule
Lai iedegas!
(Jānis Jaunsudrabiņš)
ATKUSNĪTIS
Atkusnītis –
Palaidnītis
Ziemai pakaļ skraida.
Gan ar sauli, gan ar vēju,
Gan ar lietu baida.
Raudot ziema
Salam lūdz:
Pārmāci Tu viņu!
Lai tas dubļos nepārvērš
Spožo ledutiņu!
(Dzidra Rinkule-Zemzare)
AIZMIRSTAIS PRIEKS
Stājies vējš –
Tik baigs,
Kas nemierspārnus sita.
Nāk klusumlaiks,
Nāk Ziemassvētku miers
Un sirdij gaisma cita.
Nāk aizmirsts prieks.
(Zinaīda Lazda)
MANA EGLE
Lai mana egle mežā aug,
Lai kupla aug un zaro,
Lai galotnē tai mēness viz
Un zvaigznes tajā staro.
Kāpēc to nozāģēt vai cirst
Un rīt jau aizvest projām,
Jo nocirsts koks – tas ātri mirst,
Bet dzīvs tas aug joprojām.
Lai mana egle paliek tur,
Kur mežā piedzimusi,
Un svētku vakars nāk pie tās
Kā stirna bikli, klusi;
Lai mana egle paliek tur
Ar balto sniega segu,
Un lai es pati domās vien
Kā svece tajā degu.
(Dzidra Rinkule-Zemzare)
Krīt pārslas, krīt, kā ziedi lejā
Un acīs, sejā man maigi slīd.
Viss gaiss ņirb balts no ziedu bārslām,
No baltām pārslām, kas mīksti šalc.
Un ārs tik kluss! Un man tik liegi:
Just to kā sniegi skan deniņos!
Kā mīlu es šo pārslas deju,
Šo dabas dzeju kopš mazotnes.
Cik skaisti klīst no ļaudīm tālu
Caur tāli bālu, kad sniegi rīst!
Cik skaisti būt šai sniega telpā,
Kur spirgtā elpā sirds veldzi jūt!
Krīt pārslas, krīt kā ziedi lejā
Un klusā ejā man sejā slīd.
(Vilis Plūdonis)
ZIEMĀ IEEJOT
Aizmirsti nedienas vakarējās.
Ietinies putenī, ietinies vējā,
Izej caur sarmoti baltu ciemu
Uz savu ziemu.
Spīgo pārsliņas sniega klēpī,
Tur jau brīnumu brīnums ir slēpies.
Zvaigznes staro tik augstu, augstu.
Sasildi zemi ar savu plaukstu,
Ar savu sirdi, ar savu gribu,
Ar savu karsto mīlestību.
Tad jau ziema neliksies spīva,
Baltā dvēsele vienmēr būs dzīva.
(Marta Bārbale)
Tu biji kails un vēju aplauzts koks,
Es lapots tītenis ar ziliem ziedu zvaniem,
Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok,
Nu pilni tavi zari ziediem maniem.
Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets
Un putni lizdo zaļu lapu ēnā.
Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec
Un spoguļojies dziļi vilnī rēnā.
Tev liekas, ka tu salapojis pats,
Tu gribi izrauties no manu stīgu skavām.
Dreb sāpēs tītenis, un zila zieda acs
Lej asaras pār zaru rokām tavām.
Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok,
Vēl maigāk zvana visiem ziedu zvaniem,
Es aiziet nevaru no tevis, sausais koks,
Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem.
(Vizma Belševica)
Es vel neesmu tik vecs,
lai neredzētu,
kā naktīs no mākoņa mākonī
mēness sarkanā vāvere lec.
Es padzeros no ķeizarkroņa
un aizmetu bēdu aiz zvaigznēm.
Caur manu sirdi
kāda amazone vēl joņo.
Kad viņa mani panāks –
sudraba pakavi rims.
Bet tagad vel lidinos
kā dzimtenes pelēkais vanags.
Es vēl neesmu tik vecs,
lai snaustu uz vientuļas klints.
Kāda sarkana vāvere manī
vēl lec un lec.
(Alfrēds Krūklis)
Bērzs lapas kaisa
Būdeļniekam
Tā vienīgā zelta nauda
Magones sēkliņa
Uz delnas kā zemeslode
Brīnišķīga sajūta
Dzērvju kāsis
Tikai ābeces burts
Nesteidzīgajiem
(Zigmunds Bekmanis)
Mēs ejam tautasdziesmu ganībās.
Es esmu zirgs, tu esi balta aita.
Mums, lopiņiem, te pasaulē nav skaita.
Mēs ejam tautasdziesmu ganībās.
Mēs ejam tautasdziesmu debesīs.
Tu esi eņģelis, un viņš ir svētais.
Es – vientiesis un Dieva piemeklētais.
Mēs ejam tautasdziesmu debesīs.
Uz krūtīm vecaimātei rokas saliks.
Mēs aiziesim, bet tautasdziesma paliks.
Un sevi dzīvos mūžības vēl trīs.
Un savu tautu sevim pieprasīs.
(Imants Ziedonis)
Jūlijs
Salna pieguļā.
Strīpu strīpām
Starp naktīm dienas
No steigā novalkātām
Un modi pārdzīvojušām
Lupatām austs
Zirgu deķis
Pegazam.
Tumši zila
Zīda odere
Ar zvaigžņu rakstu
Mugurai
Pieguļ.
(Sentendre)
Cilvēks —
kas tu esi?
Futūrista glezna:
krusti un riņķi un kvadrāti —
kas domāts ar tevi,
vairs nevar saprast!
Pats mākslinieks aizmirsis
savu gribu ko teikt.
Viņš pats vairs nezin, slavēt vai pelt.
Kas tagad lai atmin tavu mīklu,
tu — cilvēks?
(Austra Skujiņa)
Lūk, mūsu sudrablietas –
Ezers, upe un birzs.
Un sudrabs tas,
Kas mātēm matos birst.
Tās ir
Mūsu ģimenes sudrablietas.
Mūsu zemes un tautas.
Un tādēļ – ne zariņa.
Neatļautas.
Un tagad –
Ja kāds no mums mirs,
Lai paliek šīs sudrablietas –
Ezers, upe un birzs.
Un tālāk –
Ja kāds no jums mirs,
Lai nenozaudēti paliek
Šī upe, šis ezers, šī birzs.
(Māra Zālīte)
Neskumstiet, ka gadi nāk un iet,
Skatiet atpakaļ un pasmaidiet mazliet –
Tur bija mīlestība, ziedonis un prieks,
Ko nebiedēja rudenis un sniegs.
Vai tādēļ jānoskumst, ka dzīve ātri mainās,
ka mirkļi zūd un solījumi gaist?
Tu vari nolūkoties jaunās ainās
un jaunos strautos sapņu kuģus laist.
Lai veselība, priecīgs prāts
Gan tev, gan visai dzimtai!
Lai glāzes šķind un galds ir klāts
Līdz jubilejai simtai!
(...)
Adamam piemita tikai viens grēks:
Viņš iemīlējās Ievā.
Un pēc tam Adama un Ievas lieta
Nonāca pie Dieva.
Dievs teica: „Nezinu, kā tu Ādam,
Varēji tā darīt!
Tu taču zināji, ka Dievs ir mīlestība.”
Ādams teica: „Nē, es arī!”
...
Dievs izdzina, atņēma paradīzi,
Un labi! Un paldies Dievam!
Mēs tagad varam darīt, ko gribam,
Ar savām sievām.
Vīģes lapu mēs vējā palaižam
Un attinam Ievai bizes,
Jo tas ir vienīgais grēks, kas nenāk no zemes,
Bet nāk no paradīzes.
Nekad jau mēs vairs tur netiksim,
Un šis grēks Ādamam varbūt
Atļauj kaut vai uz mazu brīdi
Atkal paradīzē būt.
(Imants Ziedonis)
Viss reizē zied,
viss pārāk reizē zied,
un bites laimē jūk,
un daža boja iet
aiz neziņas, aiz apjukuma –
no tulpes medu ņemt vai ievu krūma,
vai ceriņkrusta salda sevi sist?
Dēļ balta ābeļzieda izsamist?
Viss reizē zied,
viss reizē pārāk,
varbūt, ka neiet man no mājām ārā,
kur ziedu lavīna pār mani grūs,
varbūt Jums teikt joprojām Jūs?
Viss reizē zied,
viss pārāk reizē zied un ātri.
Un gribas izsmaržot ikkatru nātri.
Viss pārāk reizē zied
Šai pavasarī
un mana skaistā jaunība –
tā arī.
(Māra Zālīte)
Tādas bij zīmes:
Divi cūkpieņu ziedi
Uz viena kāta. Zaļš mauriņš.
Un pirmajam pavasara tauriņam
Blakus otrs tauriņš.
Nemaz nemeklējot, tapat –
Aiz šķūņa ceriņu zarā
Divi piecieši
Tieši blakus
Tai lielajā ziedu barā.
Tai lielajā barā, kur tik maz ziedu
Pa piecām un trijām,
Mums kaut kā laimējās –
Mēs, divi piecīši, blakus bijām.
...
(Imants Ziedonis)
...
Kas tovasar lika man uz pleca
Nolaisties divām spārēm?
Kas toruden lika baravicēniem
Augt pa pāriem?
Mēs mežā abi kā pagāni gājām,
Salikām rokas
Un lūdzām visus pa divi kopā
Saaugušos kokus,
Lai viņu zaļā uzticība
Mums tiek uzticēta.
Mēs lūdzām, lai viņi ar savām saknēm
Un savām sēklām mūs svēta.
Un, ja mūsu soļi šķirti ies
Katram savus takus,
Lai tai priežu silā vēl satiekamies,
Kur divi dzeņi kaļ blakus.
(Imants Ziedonis)
Es tevi atradu dārzā
starp puķēm kā biti,
Kas ar vienu pašu nektāra lāsi
saviļņo asinsriti.
Un nu es starp bitēm meklēju
tevi kā ziedu
Kas no manām acīm gaida
sauli un saules lietu.
Tu, mana puķe, mana bite!
Tu, saulīte mana!
Vai dzirdi, kā mana sirds
tev svētrītu zvana?
Vai dzirdi? Vai dzirdi?
Es tev apsolīt varu:
Mana dvēsele zvanīs
tev svētvakaru.
(Jāzeps Osmanis)
Tev atveros visa līdz galam
Ar delnām un lūpām taustīdamies,
tu ienāc kā neticēdams.
Nebaidies!
Es esmu laba kā zeme, kā rudzu maize.
Es esmu dzīvība.
Ienāc! Un gaisma kļūs tumši zaļa
no zālēm un lapām,
kurās ieauguši būsim,
izdzēšot sauli
un debesis pārvēršot
siltā lietū.
(Aina Zemdega)
Vai mani kā sauju smilšu
niekodamies
no delnas delnā bārstīsi,
izlīt ļaujot?
Vai
varbūt es būšu
valgs zemes māls,
ko tavas rokas veidots par putnu vai zvēru,
un sevī nesīšu visas tavu pirkstu pēdas
un liktens zīmes, nāvi un bērnus,
ar savu elpu ja spēsi man
dzīvību iedot?
(Aina Zemdega)
„Brīnumbēbīša gads”
izdevniecība Liels un Mazs, 2008
darbs
mans tētis strādā par koku
un gatavo tīru gaisu
mana mamma šuj zaļas lapas
un pļavās pienenes kaisa
es sēžu zālē zem koka
un kustinu basu kāju
es protu pavasarī
strādāt par elpotāju
(Inese Zandere)
Tikai vienu vītolzaru,
Kas tik sudrabaini mirdz,
Māmiņ, es tev pasniegt varu
Dāvanai no manas sirds.
Rīta stundā zili baltā,
Kad vēl tikko gaisma aust,
Tad es upes gravā baltā
Bridu pūpolus tev lauzt.
Vēji trieca sniegu aukstu,
Sals kā nazis grieza ass,
Zari bij tik ļoti augstu,
Bet es pats - tāds ļoti mazs.
Gan uz pirkstu galiem stiepos,
Rājos, mēģināju lūgt,
Raudāju un ilgi tiepos
Pilnu klēpi plūkt.
Tikai vienu vītolzaru,
Kas tik sudrabaini mirdz,
Māmiņ, tagad pasniegt varu
Tev no manas mazās sirds.
(Laimonis Vāczemnieks)
Meža zemenītes zied,
un es atkal emu dzejnieks,
Plūdonis un Vilis Lejnieks,
meža zemenītes zied.
Pasaule man bija ciet,
nu ir atnākusi vaļā,
Zemgale ir Virzas daļa,
manā daļā Venta zied.
Nu es atkal esmu Čaks,
atdzīvojies – kaut kas traks –
skaisti uzviz katra draza!
(Atslaukusies ari kaza.)
Atdzīvojas katrs nieks,
katra puķe ceļam visgar
savus mīļos ziedus izkar, –
nu es esmu ceļinieks.
(Imants Ziedonis)
Es esmu draudzējies ar balerīnām.
Tās kaut kā ļoti līdzīgas ir vīnam.
Es esmu draudzējies ar slidskrējējām.
Tās kaut kā ļoti līdzīgas ir vējam.
Ir meitenes ar ļoti stiprām bistēm.
Es esmu draudzējies ar alpīnistēm.
Es esmu draudzējies ar kulinārēm.
Un gardumu man bijis ir pārpārēm.
Ak, jaunība! Ak, cik mēs muļķi bijām!
Un es vairs neskatos uz profesijām.
Es tagad kaunā aizklāju sev vaigu,
ka draudzībai es noskopoju laiku.
Jo – divus savedot un kopā vadot,
tā prasa tikai savu laiku atdot.
Un mīlestība tik vien ir un kvēl,
cik tev nav otram sava laika žēl.
Es sapratu – jums vilciens tūliņ aties –
jūs pulkstenī nupatās skatījāties.
(Imants Ziedonis)
Par mīlestību, jauno gadu sākot,
par citu it neko – par mīlestību –
par pašu skaistāko un varenāko,
par citu negribu, par viņu gribu.
Tik – vai tā būs! Būs, bet vai ieraugāma?
Vai sajutīšu savās vājās miesās?
Nāks atkal pāri ikdienība rāma
un gurdai vienaldzībai tiesās.
Es mīlestību šogad izlūdzos,
šo visu glābjošo un reto spēju.
Ak, man vienalga, kādu man to dos –
kā akmeni, kā krustu, vai kā vēju,
lai tikai ir! Lai neņem roku nost
un lai vēl pieglaužas pie mana pleca.
Vienalga, lai kā nātre atnāk kost,
tāpat, kaut vai aiz paraduma veca.
(Imants Ziedonis)
Ziemsvētki nu ir prom, ir prom,
Taču viss vel savādi viz:
Spožām pēdiņām pilns ir sniegs,
Pēdiņām pilnas ir debesis.
Kurp tiem vajadzēja tā skriet?
Nezinu, nezinu, nezinu vis...
Zinu, ka Svētkus nepanāks tas,
Kas pa šim pēdiņām pēdas dzīs.
Viņš tikai kupenā ievelsies,
Aiz apkakles pēdiņas sabirs ka biezs;
Viņš ķepurosies un drebēs un smies!
Bet Svētki pa to laiku tālāk skries.
Un atkal nezinās neviens,
Kurp pēdiņas ved –
kurp Ziemsvētki skrien...
(Māra Cielēna)
nu esmu es tik gaišs
man liela laime kaiš
un nezinu – kapēc
nu viss tiek pieminēts
tā lāsteka kas krīt
pie akas spainis spīd
pa lauku lēnām vien
re, zila egle brien
diez kur tā egle iet
es veru acis ciet
bet paliek viss tas pats
balts, balts klusināts
aug manī iekšā kāds
balts koks vai balts kāds stāds
it kā man pāri nāks
kā grāmatai balts vāks
bez virsraksta bez kā
un arī grāmatā
viss tīrs un nesajaukts
un vēl nav vārdā saukts
nu esmu es tik gaišs
man liela laime kaiš
un nezinu – kapēc
te viss tiek pieminēts
(Imants Ziedonis)
Šonakt savas durvis neaizver,
Ielaid debess atspīdumu telpā.
Šonakt varbūt atnāks eņgel’s kluss
Sasildīties tavā siltā elpā
Sasildīties tavā ticībā.
Varbūt viņš tev vēsti atkārtos,
Kuras skaistums dziesmās skan un zvana,
Un, tev blakus stāvot, zīmi dos
Svētās stundas jaunai atnākšanai,
Sildīdamies tavā ticībā.
Tad varbūt viņš pats par gaismu kļūs,
Saplūzdams ar debess gaismu telpā,
Kad tā nosalušie spārni būs
Sasiluši tavā elpā,
Sasiluši tavā ticībā.
Šonakt savas durvis neaizver.
(Valda Mora)
Mēs uzslējām eglīti –
Dzīvu zaļu trepīti,
Pa kuru svecītes augšup skrej,
Lai paskatītos,
Lai paraudzītos
Visapkārt līdz pašai pamalei.
Nu tā, kas ir augstu,
Pie mutes liek plaukstu
Un ziņo: “Jūs apakšā, klau!
Ū! Debestiņ manu!
Pie apvāršņa manu
Es gaismu, kas pieņemas jau!”
Mēs uzslējām eglīti –
Debesu trepīti,
Uz kuras svecītes stāj
Un pirkstgalos ceļas
(Ka tik nenoveļas!),
Un gaismai ar plaukstiņām māj.
(Māra Cielēna)
Ko tu vairies no sirdēstu saimes!
Visas sāpes reiz beidzas un klīst.
Nav neviena, kas nepazīst laimes,
Nav neviena, kas mūžīgi nīst.
Tas, kas pasaulei dzīvību devis,
Šinī naktī no mūžības cēls,
Zvaigžņu apmirdzēts, atnāks pie tevis
Tevi mīlēt kā cilvēka dēls.
(Jānis Ziemeļnieks)
Sapnī man rādījās pagalms
Balts un tīrs.
Pagalma vidū –
Sniegavīrs.
Viņš lika dzejoli skaitīt
Un nosauca manu vārdu.
Es nu eju un skatos –
Sniegavīrs ar bārdu...
Lūk, tā, salatēti,
Es nosapņoju tevi.
Bet sapnī neko
Tu man neiedevi.
Neko jau man nevajag,
Nepārproti!
Es tikai gribēju pateikt,
Ka tevi gaidīju ļoti.
(Jāzeps Osmanis)
Ar baltas sveces liesmu
vēstules es rakstu
Tiem, kuri ciemos atnās,
tiem, kas neatnāks.
Visgarākā būs manām bērnu dienām,
ik mirklis zvaigznēm apsēsts,
ziedēs mirdzošāk.
Vismīļākā būs zaļam egles zaram,
pie mana loga klauvē
gārša, mētrājs, sils,
Ar ziemas putna dziesmu
sirdī gaisma ienāk,
Kad baltos cimdu rakstos
ziemas vakars silst.
Ar daudzu sveču liesmām
vēstules es rakstu,
Būs pasnieks – ilgi sauktais
Ziemassvētku prieks,
Vēl dažas nepabeidzu,
iesāk debess dziedāt
Un zemei rokās baltas brīnumsveces liek.
(Skaidrīte Kaldupe)
...”Pētot, vai drīzumā gatavs būsi,
Ziemasvētki tevi vēro klusi –
No kārtīgā, nopietnā kalendāra,
No akvārija zivtiņu bara,
No sienas pulksteņa ciparnīcas,
No virtuvē dziestošās gardās picas,
No hokeja laukuma zilgani aukstā,
No baznīcas torņa smailā un augstā...
Ziemsvētki pēta, vai drīz varēs nākt –
Vai būsi gatavs,
Vai varēs sākt.
Ziemsvētki gaida tevi..."
(Māra Cielēna)
Pie tava augstā baltā loga
Jau klusi sniedzas rīta blāzma,
Un priekškars sarkst, it kā tas justu,
Ka mana mīlestība tuvu,
Mirdz debesis, mirdz zeme sārti,
Mirdz lapās, ziedos šķīsta rasa;
Un priekškars izšķīrās: pie loga
Mirdz bālais tēls, mans mūža sapnis.
(Jānis Poruks)
Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet –
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemsvētkos iet?
Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jaunas brūces nespēj vairs kost.
Es palūgšu baltajam eņģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet.
Lai pēc tumsas, atnāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!
(no drauga caur draugiem.lv)
Visu gadu
Ziemassvētki nāk –
Un meklē vietu!
Pa aukstu lietu,
Pa ledu cietu –
Lai kur tie ietu
Tie meklē vietu!
Uz mūsu pusi
Lēni un klusi
Līdz atnākuši –
Līdz atraduši!
Nu Ziemassvētki
Ir katrā maliņā –
Ezera saliņā,
Kalna galiņā,
Peles aliņā,
Putna ligzdiņā –
Katrā spalviņā,
Manā galviņā,
Tavā galviņā,
Manā galviņā,
Tavā galviņā –
Tā kā princesei kronis!
(Māra Cielēna)
No traucējošā atbrīvoties.
Lai kruzuļi un krāmi krīt!
Sev bieži saku: vecais, proties
No traucējošā atbrīvoties!
Es visu saprotu, bet toties
Kāds žēlīgs gļēvums manī mīt.
No traucējošā atbrīvoties...
Vai to es iemācīšos rīt?
(Jānis Baltvilks)
Slieksnis tīrs
Mājas grāmata putekļos
Bērni jau lieli
*
Pulkstenis sit
Laiks iet
Mēs pat nepakustamies
*
Naids un piedošana
Aiza
Ko mīlestībai piepildīt
*
Kā noguris putns
Tava plauksta manējā
Tik paļāvīgi
*
Upe netek
Vakars nepienāk
Tiem kas iemīlējušies
*
Balts zaķis
Pa baltu tīrumu
Baltā klusumā aizļepato
(Zigmunds Bekmanis)
Mūsu mājai apkārt
Mūsu zeme plešas;
Mūsu zemei apkārt
Plešas zemes svešas.
Svešām zemēm apkārt
Citas zemes svešas
Aizvien tālāk, tālāk
Apļu apļiem plešas.
Dieviņ, dod, lai svešas
Zemes nesaplēšas!
Dieviņ, dod, lai svešas
Zemes neizplešas!
Lai zem padebeša
Svešu zemju vidū
Mūžam zeme plešas,
Kura nav mums sveša!
(Māra Cielēna)
Kad izaugšu liels un apprecēšos,
es uzcelšu māju jūras krastā.
Un svētkos ar abiem dēliem un meitu
mēs uzvilksim karogu augstā mastā.
Tad svešzemju kuģos, pamanot zemi,
Goda zalvei tiks pavēle dota:
„Zeme! Zeme! Pie apvāršņa – zeme!
Apdzīvota un apmīļota!”
(Māra Cielēna)
Mamma saka – ak tu viens!
Vai es vainīgs, ka es viens?
Vairāk nekā ūdenskrāsas
gribētu es mazu māsu.
Vairāk nekā košļenes
mazu brāli gribu es.
Mamma saka – ak tu viens!
Vai es vainīgs, ka es viens?
(Māra Zālīte)
No galotnes, no lapotnes
krīt zirneklītis mazs.
Un maza zēna roka
tam pretī pastiepjas.
No debesīm, caur mākoņiem
krīt saules stariņš mazs.
Un maza zēna acis
tam pretī atveras.
No domām vai no lūpām
krīt vārdiņš – mīļš un mazs.
Un maza zēna dvēsele
tam klusi atsaucas.
(Inese Zandere)
• Ilga mūža noslēpums – labs garastāvoklis, humora izjūta, bet pats galvenais prieks. Prieku man sagādājusi tēvu zeme, tās skaistums, visa dzīvā radība.
• Es ar dzīvi vienmēr gribu iet rotaļā. Man vienalga, kur tā mani ierindo, jo filozofiski ņemot, dzīves lokā visi esam ierindnieki, vieni nāk, citi – iet ...
• Ne bagāts, bet lepns es eju kā latvietis pa savu tēvu zemi.
• Lauku sēta ir viena no latviešu dzīves pamatvērtībām. Ja izzustu lauku sēta, izzustu mūsu dzīves izpratne.
• Mana Tēvzeme ir skaista pat slapjdraņķī.
• Es esmu dabasticīgais, es ticu dabas likumībām, es ticu tai laismai, kas ieskauj katru dabas darinājumu.
Attēls no Jumavas izdotās Ēvalda Valtera domu graudu grāmatiņas „Dzīvi mīlot” vāka – Felicita Pauļuka pastelis „Ēvalds Valters” 1978
(Ē.Valters)
Būt vienmēr iejūtīgs, pacietīgs, laipns, veikls, čakls un vienmēr labā formā. Būt zinātkārs, radošs un zinošs – ar zinātnisku grādu diplomā.
Tev it labi jāprot kāda sveša valoda
un jātiek galā ar bērniem – šai arodā.
Tev nepieciešama labu labā atmiņa
un prasme panākt, lai tevī klausās.
Tevi ir jāsadzird un jāsaprot –
pat tad, kad bērniem tik draiskošanās prātā.
Ak, to jāspēj tev veikt it kā nemanot,
pat skaļi nerunājot balsī bargā.
Tad vēl tev vajag , rau ko –
ļoti dzirdīgas ausis – lai labāk visu dzirdētu,
spožas, jo spožas acis – lai visu labāk saredzētu,
