Visu nakti pamatīgi līst. Mostamies jau piecos no rīta, lai mierīgi saliktu mantas, apdarītu rīta darbus, salasītu dārzā gurķus un mazliet pēc sešiem dotos ceļā mūsu otrajā ceļojumā uz Sāremā. No mantām, protams, šo to aizmirstam un gurķus kāds jau salasījis :), bet izbraucam tikai ap 6.30. Lietus līst un līst... Vēl galvā šaudās domas – varbūt tomēr griezt atpakaļ un līst siltā gultā...

Kas tad tur – debesīs gaiša maliņa! Sirdī rodas cerība, ka varbūt ar laiku tomēr paveiksies. Pēc brīža mākoņi sastājušies tā, ka liekas, debesis kā jūra. Vēl pēc brīža – kā liela roka ar visiem pieciem pirkstiem. Ko tik bērni mākoņos nepamana! :)

Vēja rotori pie Ainažiem. Šorīt gan klusi un mierīgi.

Robeža. Ar dokumentiem viss kārtībā un varam doties Igaunijas ceļos. Neaizmirstiet, ka pases vajag visiem ceļotājiem, arī pavisam maziem! Bērniem, ja tie nav minēti vecāku pasē, arī dzimšanas apliecības. Protams, arī auto dokumenti nedrīkst palikt mājās.

Agrs rīts Pērnavā. Tā kā braucam tikai cauri, tad visi atceras, kad nu kurais te bijis, ko darījis... Sekojam zīmēm uz Lihulu. Kādu gabaliņu aiz Pērnavas ceļš ir strīpains kā zebras mugura :) Braucam līdz ceļa norādei uz Virtsu, griežam pa kreisi. Uz šī ceļa ir gabaliņš ceļš – lidosta. Esiet modri, daži igauņi tur brauc tik ātri, ka liekas, tiešām tūliņ pacelsies gaisā :) Tad ceļa zīme vēlreiz liek griezties pa kreisi... netālu no Virstu mums pretī traucas vesela rinda ar mašīnām – ahā, tātad tikko pienācis prāmis. Pēc pulksteņa redzam, ka būsim stipri par ātru, jo mums rezervēta vieta uz prāmja tikai 11.00. Iebraucam ostā un redzam, ka rindā uz prāmi pulksten 10.00 tikai dažas mašīnas. Piebraucam pie sava rezervēto vietu lodziņa un izrādās tiekam palaisti veselu stundu ātrāk... Urrā! Sāremā, mēs braucam! Silti iesakām rezervēt vietas uz prāmja gan turpceļam, gan atpakaļceļam. Īpaši ja uz Sāremā dodaties vasarā. Tas gan maksā papildu naudiņas, bet ir droši zināms, ka noteiktā laikā tiksi galamērķī...

Mūsu kuģis ir tāds, uz kura braucot droši vari atrasties uz klāja un redzēt gan Sāremā, gan Igaunijas krastus un vēl mazas saliņas pa vidam. Apmēram pēc pusstundas esam uz salas un varam sākt savu ceļojumu.

Mums līdzi jau vairākkārt pārbaudīts Impro ceļvedis un vēl kāds Sāremā ceļvedis. Un, protams, ar mazām lapiņām salīmēta karte :)

Vispirms mēs nonākam uz mazākas saliņas – Muhu.

Kuivastu krogs – māja kā māja. Traucamies garām, jo nekas tur nenotiek un viss ir ciet. Bet savulaik, tas kroga saimniekam esot bijis ļoti labs ienākumu avots.

Villas dižakmens (Võlla kivi) – tiešām liels un varens, visa kompānija var sakāpt augšā un vēl vieta paliks :) Akmens būtu vēl lielāks, ja vien no tā nebūtu izcirsti ceļa rādītāji (viens no tiem vēl aizvien stāv pie Võllas ciema). Pats akmens ir apmēram 6km aiz Kuivastu ceļa labajā pusē. Tā apkārtmērs ir 18,5m.

ÜÜgu klintis (ÜÜgu pank) lieliska vieta pirmajai rīta pastaigai. Aiz lielajiem kadiķu krūmiem var paspēlēt paslēpes, bet pie galdiņa apēst brokastiņu. Tiešām skaisti – jūra, saule, zilas debestiņas, zaļi kadiķi un klintis, kurām vietām zaļumi tā saauguši, ka liekas īsts terārijs. Un avotiņš, kas iztek klinšu pakājē, esot labs acīm, tikai jāprotas ar kāds ziedojums atstāt. Lai atrastu šo brīnišķīgo vietu, jums Hellamā jāgriež pa labi un jābrauc līdz norādei ÜÜgu pank. Tikai nepaskrienat garām, jo tā ieaugusi krūmos! Neapjūkiet, ka ceļa galā tik laukumiņš, galdiņš un apraksts... Klintis ir apakšā. Ejiet droši izpētiet gan no augšas, gan apakšas.

Tā kā pagājušo reizi ÜÜgu klintis neatradām, atradām vienu jauku moliņu, kas ir nedaudz uz priekšu. Apdzīvotā vietā Nõmmküla, sekojot norādei uz peldvietu, jāgriež pa labi un jābrauc kamēr to ieraugi. Tam vienā pusē ir dzidrs jo dzidrs ūdens, bet otrā pusē bangojas viļņi. Pa molu izstaigājām arī šoreiz. Jauki. Bērniem ļoti patika mest ūdenī akmentiņus, bet tā kā līdz ūdenim ir krietns gabaliņš, tad vajadzēja, lai stiprie tēti palīdz. :)

Piiri priežu mežs – tas savulaik sastādīts, lai apturētu kāpas. Sajūta mazliet, kā pie mūsu jūrmalas priedēm.

Lai gan šoreiz neiegriezāmies Koguvas brīvdabas muzejā, jums tiešām iesaku to darīt, jo tur ir zinošas muzejnieces, daudz vienkāršas, bet skaistas lietas – šujmašīna, ķekatu šūpoles, vilnas priekšauti, simetriski asimetriski izšuvumi :)... ja izdodas, varbūt varat atrast klētī iebūvēto slēptuvi, kas kādreiz kalpojusi kontrabandas nolūkiem :)

Vēl pirms sasniegt Vaike vein dambi, kuru šķērsojot mēs no Muhu salas nonākam Sāremā, var apskatīt, strausus, Ēmu dzirnavas un Muhu pilskalnu. Mēs gan šoreiz izlemjam doties uzreiz uz Sāremā.

Vaike vein dambis esot būvēts pa ziemu. Vispirms ar ragavām savedot uz tā akmeņus, līdz tie salaužot ledu iebrukušu ūdenī. Ik pa laikam bijušas speciāli izbūvētas platākas vietas, lai palaistu garām pretimbraucošos. Cara laikā par dambja šķērsošanu bijis jāmaksā. Līdz mūsdienām dambis vairākkārt paplašināts un uzlabots :)

Tad griežam pa kreisi uz Peides baznīcu (Põide kirik). Tā celta jau 13. gadsimtā, bet līdz mūsdienām saglabājusi savu varenumu, lai gan krietni postīta un degusi. Ieejot baznīcā ir sajūta, ka tur arī tagad svētdienu rītos pulcējas ļaudis uz svēto misi. Pagājušo reizi pie šīs baznīcas mūs sagaidīja milzīgs sanbernārs. Šoreiz droši vien viņam vēl kāds svarīgs darbs bija darāms.

Pieliekot pie Piretas (Piretikivi) akmens kreiso roku var saņemt spēku stiprināt mīlestību un gādības spējas ģimenē. Mēs likām abas rokas, lai mums tas spēks tiek dubultā :) Vienu gan mēs nesapratām, kāpēc pie šī akmens visi krūmi pilni ar plastmasas maisiņu lentītēm. Pēdējā laikā gan tiem pievienojušās arī zeķes, matu gumijas un arī īstas lentītes. Lai atrastu šo milzu akmeni braucām uz Laimjalu un vēl nedaudz aiz tās līdz norādei Piretikivi. Akmens paslēpies krūmos aiz kādas autobusa pieturas.

Pagājušo reizi ceļojot šajā vietā bija tik daudz tūristu, ka līdz Valjalas pilskalnam nācās krietnu gabaliņu paieties kājām. Šoreiz neviena paša. Šeit var redzēt kā caur akmeņiem aug zaļumi un kāpjot pa trepēm jābūt ļoti uzmanīgam, lai nesamītu kādu ķirzaciņu, kas izlīdusi saulē asti pasildīt :) Pats pilskalns gan akmeņu aplis ar brīvdabas estrādīti viducī. Šeit arī mazliet iestiprināmies ar līdzpaņemtajiem kārumiem.

Valjalas baznīca tiek uzskatīta par vecāko mūra celtni uz salas. Smuka un interesanta, un arī mūsdienās tajā viss notiek kā kārtīgā baznīcā. Nesapratām kāpēc blakus Jēzus attēlam ir galvaskausi. Tie bija arī uz pieminekļiem.

Pretī baznīcai suvenīru bodīte. Ja vien tā ir atvērta, tad tajā atrodami interesanti nieciņi.

Tālāk mūsu ceļš ved uz tūristu iecienīto apskates vietu – Kaali meteorītu krāteri. Izrādās mūsdienu jaunlaulātajiem ieviesusies tradīcija apiet ap lielo krāteri pa augšpusi tādejādi smeļoties no tā spēku. Bet mēs mazliet noslinkojām un apgājām ezeriņu pa apakšu. Ja sīkāk papēta aprakstu pie krātera, tad var redzēt, ka turpat netālu ir arī citi meteorītu krāteri, no kuriem vismaz divi ir pašā ceļa malā. Ja ir luste, tad droši vien var apskatīt visus :)

Interesanti, ka līdz mūsdienām zinātnieki ir izskaitļojuši cik liels meteorīts bijis, no kurienes un cik ātri kritis... Bet tiek uzskatīts, ka daudzos sendienu darbos arī ir pieminēta šo meteorītu krišana, arī somu "Kalevalā" un grieķu teikās.

Ir tik dīvaina sajūta, kad pavisam mazā apdzīvotā vietā ir milzīga baznīca. Un tā ir ļoti daudzās vietās Sāremā. Viena no tām ir Kārmas baznīca. Pie tās ir ļoti interesanti krusti. Ceļa otrā pusē ir Kārmas pilskalns.

Bet pabraucot atpakaļ līdz krustojumam un iegriežoties pa labi mežā var atrast interesantus kapus. Tur ratiem ir metāla vārti, bet cilvēkiem jākāpj pa trepītēm pāri akmens žogam.

Ja šai pat krustojumā brauc pa labi, tad var nonākt pie slavenajiem Sāmsalas dolomīta karjeriem. Tā kā mūsu ceļojums ir brīvdienās, tad karjeri ir slēgti, bet no tiem ir ņemti materiāli gan Kuresāres pilij, gan citām tuvējām salas ēkām, pat Pēterburgas celtniecībai un Rīgas Pēterbaznīcas apdarei.

Tālāk mūs ceļš aizved uz Kuresāri. Tur vēl vakarā paspējam apskatīt bīskapa pili. Tai var uzkāpt uz jumta. Bet pilī ļoti daudz trepītes uz augšu un leju. Pagrabstāvā ir izstāde par Sāremā dabu. Ir telpas, kurās par kara laiku stāstīts, tad vēl ir istaba, kurā dažādi sendienu priekšmeti arī ritenis, balsošanas urnas, lelles, šujmašīnas un ugunsdzēšamā mašīna redzama. No ārpuses pagrabstāvā redzams kāds vīrs, kas ticis iemūrēts pils mūros. Ir dažādi nostāsti par to, kas viņš bijis. Kurš gan pateiks, kā bijis patiesībā?

Pagalmā var padziedāt uz skatuves, izstaigāties pa tiltiņiem pāri kanālam nofočēties uz lielgabaliem...

Pie pils atkal mākoņi spēlējas – debesis ir strīpainais :)

Kuresāre šķiet tā omulīga pilsētiņa un ir vērts izmest vēl kādu apli pa to. To nav grūti izdarīt, jo mašīnu nākas atstāt krietnu gabalu no bīskapa pils. Tuvāk neļauj ceļa zīmes.

Vēl Kuresārē paēdam kārtīgas vakariņas. Tad dodamies uz naktsmājām Tehumardi. Arī tās esam laikus pasūtījuši. Diemžēl silto sauli, kas bija pasūtot vasaras namiņu, ir nomainījis vēsais laiks un esam satraukušies, lai mazie ceļotāji naktī nenosalst. Bet tas nekas, ar saimnieku izdodas sarunāt siltu istabu. Paldies viņam par to :) Sastumjam kopā gultas un laižamies sapņos. To pēc notikumiem bagātās dienas nav grūti īstenot.

No rīta, kad esam paēduši lieliskas paštaisītas brokastis, esam gatavi doties tālāk. Bet... īsti nav kam atdot istabas atslēgu – saimnieks, laikam tā kārtīgāk to sievas dzimšanas dienu pasvinējis :P Atstājam atslēgu viņam uz galda un dodamies ceļā.

Vispirms dodamies uz Sirves ragu (Sõrve säär). Pa ceļam var piestāt Mondu parkā (Montu park), parks diezgan aizaudzis, bet tur var redzēt interesantus augus un, ja tiek līdz jūrai, tad priekšā apmēram 4m augsts stāvkrasts. Mēs gan steidzamies uz salas galējo dienvidu punktu. Pa ceļam lietus līst no vieniem sāniem uz otriem. No šejienes līdz Latvijai ir tikai 29km. Skaidrā laikā esot redzami Latvijas krasti.

Mums gan laiks ir tāds, ka izplet tik spārnus un pacelies. 22m augstā bāka ir slēgta :( Bet aiziet līdz zemesraga galam ir gana vilnoši, lai arī vējš pūš atpakaļ. Bet puišiem, kas nodarbojas ar kaitbordu, tas ir tieši laikā! Mierīgā laikā droši vien var vēl krietni tālāk aizstaigāt pa zemes strēli un apskatīt mazās saliņas – Vesituki Maa, Lombi Maa u.c.

Tālāk dodamies uz Ohesāres klintīm (Ohessaare Pank). Pa ceļam vēl var piestāt izstaigāt Stebela baterijas paliekas, bet mūsuprāt laiks ir gana nemīlīgs un mēs laižam tik uz priekšu. Šķiet daudz interesantāki par pašām klintīm ir ceļa malā saceltie akmeņu tornīši. Nez kurš bijis pirmais, bet tagad to varen daudz... Droši vari uzcelt arī savējo.

Braucot pa ceļu uzmanību pievērš autobusu pieturas ar aizkariņiem :) Vēlāk redzam pieturu, kurā autobusu gaida no koka izgriezti zvēriņi :)

Pie ceļa 36.km atzīmes jūrā var redzēt "spoku kuģi". Īsti spocīgs gan viņš nav, bet nu... Dīvaini, ka nav īsti skaidrs no kurienes tas radies – vai tas ir grieķu kravas kuģis, kas uzdzīts sēklī vai kara laikā pamests krievu desantkuģis.

Dodamies atpakaļ uz Kuresāri, jo bišku jāiemaina igauņu naudiņas. Pa ceļam apskatam Loodes ozolu audzi. Jocīgi, ka nekur citur uz salas nemana ozolus, bet šeit vesels lērums. Un to vidējais vecums esot 150 gadi. Daudzi ir vēl vecāki.

Izdarām visus darbiņus Kuresārē un dodamies uz Kihelkonnu.

Šeit jābūt uzmanīgiem – nesamīt kādu vīna gliemezi un neiztraucēt kādu pīpmani vai mīlniekus zvanu tornītī :).

Tad var izbraukāt arī Tagameizas un Tagarannas pussalas. Tur vietām ir atrodami skaisti stāvkrasti, var satikt ceļojošo govju barus ar visu barvedi... Tagameizas pussalā ir Sūriku rags, kas ir otrās varenākās klintis Sāmsalā. Mums gan šoreiz ātrāk gribas tikt uz Pidulu pie forelēm.

Pa ceļam uz Pidulu piestājam pie Odalatsi avotiem (Odalatsi allikad). Dīvaina sajūta, kad tu redzi, kā burbuļo zeme. Izskatās, kā katliņš, kurā vārās ūdens :)/p>

Šeit mūs sagaida foreļu paraugdemonstrējumi augstlēkšanā. Nekad vēl nebijām redzējuši, ka zivs izlec no ūdens vairāk nekā metra augstumā. Te par naudiņām var noķert savu zivi un palūgt saimniekam to sagatavot. Pēc nostāstiem esot ļoti garšīgi. Šeit ir arī naktsmājas. Kādreiz jau mēs te paliksim uz kārtīgu copi.

Pie Pangas klintīm stipri līst un droši vien tāpēc nav manāms neviens tūrists un neviens tirgotājs, kas pērn mudžēja kā skudru pūznis. Šo klinšu augstākā vieta ir 21m augsta. Bet lielāku iespaidu atstāj pastaiga pa klinšu pakāji. Atstājam auto pie krodziņa un dodamies pa akmeņaino pludmali augsto klinšu virzienā. Brīžiem ir sajūta, ka kāds klinšu gabaliņš tūliņ, tūliņ būs uz galvas, bet nekā... Lielais vējš triec viļņus pret krastu... Un vietā, kur ūdens apskalo pašu klinšu pakāji, nolemjam tomēr griezties atpakaļ, jo līdzpaņemtie mazie ceļotāji ir jānes, bet slapjie akmeņi ir slideni... Droši vien nākamreiz mēģināsim vēlreiz. Cerēsim, ka laiks mūs vairāk lutinās un tiksim līdz pašai augstākajai klintij.

Vēders sāk prasīt savu tiesu un dodamies uz Leisi pilsētiņu lai iestiprinātos. Pa ceļam aiztraucamies garām Metskjulas pareizticīgo baznīciņai.

Liela ir mūsu vilšanās, kad jau iepriekš izmēģinātais Leisi krodziņš tieši šodien ir slēgts. Bet jums varam to ieteikt.

Arī Leisi ir smuka pareizticīgo baznīciņa.

Tad piestājam pie Anglas vējdzirnavām, jo gribam bērnus izšūpināt šūpolēs un ieskriet suvenīru bodītē. Bet tiem jau sezona cauri :( Bet ja esat šeit siltākā laikā, tad bērniem noteikti patiks. Turpat ganās arī kaziņas, ko bērni var apskatīt.

Tagad vēl tikai kaut ko paēst...

Dodamies uz Orisāri, jo ceļvedī teikts, ka tur var paēst. Esam tur vakarpusē un kafejnīcas, ko atrodam saviem spēkiem, ir jau ciet. Saskumstam, ka mājās būs jādodas vien ar pašu maizītēm vēderā. Ieejam veikalā, kas vēl vaļā un jautājam pēc padoma. Izradās mazliet uz priekšu ir viņiem viens krodziņš, kas atvērts līdz vieniem naktī. Tur arī paēdam. Izpratne par ēdieniem gan mums ir mazliet cita saprašana, piemēram, mūsu karbonāde viņiem ir šnicele un mūsu cepetis ir viņu karbonāde :) Bet garšīgi un lielas porcijas.

Tad dodamies uz prāmi. Atkal mašīnu rinda pretī liecina, ka tas tikko pienācis... Pulkstenis rāda mazliet pirms 20.00, bet mums rezervēts uz 22.00. Ceram, ka tiksim mazliet ātrāk, lai gan iepriekšējā dienā laipnā kasierīte saka, ka brīvu vietu ātrāk nav. Tomēr... tiekam veselu stundu ātrāk! Prāmī ir braucamās mašīnas un slīdkalniņi bērniem. Tā kā vējš ir stiprs, tad kuģi pamatīgi šūpo, bet pēc pusstundiņas esam atkal Virtsu ostā. Un dodamies mājās...

Tāds nu bija mūsu ceļojums, bet jums novēlam atrast vēl ko jaunu, jo igauņu ceļazīmēm var uzticēties. Un atrakstiet mums (ideja@rublis.lv) par saviem iespaidiem, lai mūsu trešais ceļojums būtu vēl iespaidiem bagātāks.